Protams, neesmu specs, taču nebūtu tik kategorisks. Pirmkārt, uzvedības moduļu statiskums, manuprāt neietekmē "minimālās" tehnoloģiskās izmaiņas. Tb tas, vai lieto akmens, bronzas vai dzelzs cirvi, nekādi nemaina to, ka, piemēram, viņa pienākumos ir klausīt vectēvu un iznest miskasti, kad sieva to liek darīt. Otrkārt, vietsēžiem stress un dabas apstākļu izmaiņu ietekme ir pat lielāka (ko kompensē iespēja veidot uzkrājumus), nekā nomadiem.
Pie tam piederu pie tās kompānijas, kas domā, ka vietsēdība netika "izdomāta", bet izveidojās kā adaptīvs dzīves modelis krasu klimata izmaiņu ietekmē (vismaz šie faktori sakrīt). Un arī tad redzam, ka, pēc krasām sociālajām izmaiņām, sabiedrība nostabilizējas un atkal sistēma kļūst visai statiska.

Par piebildi... Te būtu interesanti veidot kādu starpdisciplināru pētījumu, jo ir maza pretruna tajā, ka tradicionāli par akmens laikmetu runājam kā ārkārtīgi trauksmainu un ļoti augstu mirstību, un sociālantropologu mūsdienu lauka pētījumiem, kuros konstatēta visai atšķirīga aina. Piemēram, Kalahari tuksnesi apdzīvojošā k'ngu cilts - vēl pagājušā gs. 80. gados tipiska akmens laikmeta kultūra bez kādiem kontaktiem ar ārpasauli, - dzīvodami vienā no klimatiski skarbākajām vietām uz Zemeslodes, tie pārtikas sagādei no nedēļas 7 dienām velta tikai 3, bet vidējais dzīves ilgums ir 75 gadi. Tāds interesants moments. Tak jāatzīst, ka šajā jomā varu spriedelēt "Ilustrētās vēstures" līmenī. :)