Ne gluži spēju piekrist šiem diviem:

.. gadu tūkstošos izstrādājusies uzvedības moduļu sistēma, no kuras nevarēja atkāpties ne par matu.

Ja nebūtu pastāvējusi iespējas atkāpties kaut par matu no tā, ko māca vecajie, tad mēs joprojām mocītos ar Olduvajas dūres cirvjiem un nekādu Ašelas apstrādes tehniku, protams, nepazītu.

"Pēc t.s. "zemkopības revolūcijas", kas sabiedrību apvērsa otrādi, sistēma pastāvīgi mainījusies, piemērojoties, kā Markss teica, jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem .."

Nu, kad agrie zemkopji "izdomāja" kļūt par vietsēžiem, viņiem laikam savajadzējās pašiem sākt radīt kaut kādas problēmas, kurām adaptēties, jo adrenalīns, ko nodrošināja nomadu dzīvesveida paģērētā adaptācija arvien mainīgajiem vides apstākļiem, bija jāsadabūn kur citur. Laikam homo ģints īpatņi ir tādi adaptation junkies. :D

Bet vēl par tēmu piebilde: kad mēs vizualizējam (ne tikai galvā, bet arī mākslinieku interpretācijas vēstures grāmatās) akmens laikmeta sabiedrības, parasti tur netrūkst skarbu labi noaugušu vīru un sīkstu dzīves norūdītu sievu, kamēr dažāda vecuma bērneļi labi, ja daži parādās kaut kur fonā. Taču, ja var ticēt paleodemogrāfu aprēķiniem, tāda vidējā klejotāju kopiena lielā mērā sastāvēja no dažāda vecuma bērniem (no kuriem tikai mazākā daļa dzīves laikā uzspēs iegūt skarbos un sīkstos sejas vaibstus).