1. Beigt okupāciju un kolonizāciju
Atzīt Palestīnu kā suverēnu valsti ar 1967. gada robežām (Austrumjeruzalemi kā galvaspilsētu).

Dismantlēt visas nelegālās kolonijas Rietumkrastā – tās ir starptautiski atzītas kā kara noziegums (ANO Rezolūcija 2334).

Pārtraukt apartheidveida sistēmu:

Atcelt militāro pārvaldi Rietumkrastā.

Likvidēt diskriminējošos likumus (piemēram, atšķirīgas ceļu sistēmas, ūdens sadali).

2. Pārtraukt Gazas blokādi un kolektīvo sodu
Atļaut brīvu preču, cilvēku un enerģijas plūsmu Gazā (bez ierobežojumiem būvmateriāliem, medicīnai, ūdenim).

Atbalstīt Gazas rekonstrukciju, nevis tās iznīcināšanu (pēc katra kara Gazu atkal bombardē līdz pamatiem).

3. Atzīt savu lomu vēsturiskajā traģēdijā
Publiski atzīt Nakba (1948. gada palestīniešu izraidīšana) un atlīdzināt upuriem/vinu pēctečiem.

Pārtraukt dehumanizējošo retoriku ("visi palestīnieši ir teroristi", "Gaza ir dzīvnieku ferma").

4. Izvairīties no disproporcionātas vardarbības
Beigt masveida bombardēšanu apdzīvotās vietās – ja Hamas slēpjas starp civiliedzīvotājiem, tas nepadara viņu nāvi par "pieņemamu zaudējumu".

Atbalstīt starptautisku izmeklēšanu par iespējamiem kara noziegumiem (nevis bloķēt tos kā "antisemītismus").

5. Investēt ilgtermiņa drošībā, nevis represijās
Aizstāt militāro okupāciju ar drošības sadarbību (piemēram, Palestīnas policija varētu kontrolēt savas teritorijas, nevis Izraēlas armija).

Atbalstīt ekonomisko attīstību Palestīnā – nabadzība un izmisums rada ekstrēmismu.

Būtiskākais: Mainīt domāšanu
Konflikts nebeigsies, kamēr Izraēla (un Rietumu valstis) uzskatīs, ka:

"Mēs varam uzvarēt ar vardarbību" (bet 75 gadu vēsture rāda, ka tas neizdodas).

"Palestīniešu dzīvības ir mazāk vērtīgas" (līdz ar to "collateral damage" ir pieņemams).

Ja cilvēka dzīvība ir patiešām svēta, tad to attiecinām uz visiem – ne tikai uz sevi.