Demokrātija ir ilūzija tādā ziņā, ka tas, ko mēs saucam par demokrātiju, nav burtiski "visas tautas vara katrai personai līdzvērtīgi"
Tas ir mehānisms, kurš piespiež politiķus rīkoties tā, lai cilvēki justos apmierināti ar to, kas notiek, un lai cilvēku vairākums uzskatītu, ka viņu vērtības, vajadzības un pat vēlmes šajā politiskajā situācijā ir īstenojamas; kā minimums - nav panikā par varas patvaļu, par savu un sev tuvo cilvēku drošību.
T.i., tā ir sistēma, kas uztur pati sevi, jo cilvēki ir nevis spiesti taisīt revolūciju, bet uztaisa referendumu (Latvijas gadījumā) vai sliktākajā gadījumā gaida kārtējās vēlēšanas - maina nevis politisko sistēmu, bet gan varas partiju sadalījumu.
Plus partijai, kurai nepaveicas vēlēšanās, ir visas iespējas saņemties un nākt klajā ar labāku piedāvājumu (vai cerēt, kā varas partijas totāli izgāzīsies). Nu, un loģiski, neviens politiskais spēks nav ieinteresēts pārkāpt likumu, no politiķiem tas tiek sagaidīts vairāk nekā no tautas. (Tādā ziņā Trampa administrācija ir iekrāsojusi sevi stūrī ar dažādām acīmredzami pretlikumīgām darbībām - ja viņi saglabās faktisku demokrātiju, tad acīmredzami nāksies atbildēt tiesas priekšā)

Citas politiskās sistēmas pēc būtības apkalpo nelielāku cilvēku daļu, kuriem ir vitāli svarīgi saglabāt varu ar jebkādiem līdzekļiem, kas ir tricky un potenciālu nestabilāk - jo īpaši tad, ja cilvēki zina, ka demokrātija arī ir iespējama. T.i., nav runa par to, ka nav iespējams piežmiegt tautu, lai nebuntojas, ir runa par to, ka atšķirībā no demokrātijas salīdzinoši relaksētās situācijas, ja tur vara tiek zaudēta, tad tā tiek zaudēta uz pavisam, un ar potenciāli ļoti sliktām sekām varas turētājiem.