Es teiktu, ka transhumānisma gadījumā attieksme pret ķermeni tipiski ir tieši pretēja nicinošai. Vēlēšanās uzlabot ķermeni tehnoloģiski ir vēlēšanās uzlabot, t.i., tā implicīti ietver uzskatu, ka cilvēka eksistence ir vērtīga. Tas tikai balstās uzskatā, ka status naturalis ir fakta konstatācija, bet nav pienākums, būtībā turpinot to pašu taciņu, ko vienmēr ir gājusi evidencē bāzēta medicīna (vēža ārstēšanas loģisks turpinājums ir meklēt veidus, kā rediģēt bioloģiju tā, lai izslēgtu vēža rašanos, zaudētas ekstremitātes var aizstāt ar vienkāršām protēzēm, bet var arī meklēt iespējas to aizstāšanai arī ar dabiskajām līdzvērtīgām vai pārākām tādos vai citādos parametros utt.).

Protams, būtisks moments te ir tieši politiskā dispozīcija. Jebkādu tehnoloģisku uzlabojumu labā prakse ir tieši tā pati, kam būtu jāseko parastai medicīnai paliekošu modifikāciju gadījumā: tiem ir jābūt elektīviem (opt-in, nevis opt-out) un rezervētiem izdarīšanai kompetentā vecumā, pētniecībai ir jānotiek uz evidences, nevis ideoloģijas pamata, klīniskajā vai komerciālajā apritē ienākošiem risinājumiem jābūt ar skaidru cost-benefit analīzi, uz to bāzes nav jāpaģēr īpašas tiesības vai attieksmi utt., utjpr.

Tieši šis politiskais moments, manuprāt, tad arī ir centrālais, ir ļoti bīstami ideoloģizēt tehnoloģiju, pārvērst to no rīka par politisku rīku.