Tad ir pretruna, jo tiem, kas apņēmīgi vēlas eitanazēties, svarīgi ir tieši nomirt, un tā ir viņu brīvās gribas izpausme.
Ētiskā dilenma te ir visiem pārējiem. Neētiski ir izdarīt psiholoģisku spiedienu par tēmu tā mums visiem būs labāk. Piemēram, lai samazinātu rūpju nastu, izdevumus, dažiem - pat lai nopelnītu. Un Tevis minētie piemēri ir sabiedrības ievirzīšana uz eitanāzijas pieņemšanu kā normu.
Svarīgi, manuprāt, ir nodrošināt visu iespējamo, lai apstākļi būtu tādi, ka mirtgribas apņēmība mazinātos, kas var notikt, mazinoties ciešanām. Izpratne un pozitīva pieredze, ka rūpes par tiem, kas cieš, var sniegt piepildījumu tiem, kas rūpējas, pat ja tas ir dārgi un grūti. Tas ir svarīgi sabiedrībai, jo notur ētikas latiņu augstu, no kā izriet ētiskas rīcības kā pamatprincips, kas izpaudīsies arī citās jomās. Vai neizpaudīsies, ja tā tiek pazemināta šajā jomā.