Iesmaidīju
De Profundis nevar izvēlēties kādas zortes makaronus karināt sev uz ausīm :

//man plīst vecā galva, es vairs nevaru sevi iespiest pastāvošajās binaritātēs, tās savu laiku ir nokalpojušas. vienīgie, kur es atrodu kaut kādu mierinājumu, ir ekofeministi, un nē, ne džūdita batlere, nedz radikāli kreisie anarhisti, jo to es jūtu kā kaut ko naidpilnu un pārāk kognitīvu: dzīve bez Dieva/mīlestības/garīguma ir tāda pati kognitīvā disonanse kā dzīve svētulīgā liekulībā lūdzoties par šleseru//

A variants bez makaroniem nav mēģināts apsvērt? :)