my guess ir ka nav kaut kāda izteikta "disforiju incidences pieauguma", ir tikai 1) situācijas medikalizācija (nu, kur lietas, kuras var atrisināt sociāli, risina ar zālēm un diagnozēm un skalpeļiem) 2) awareness par to, ka šī opcija ir iespējama un menedžējama 3) postmodernais stāvoklis kā tāds, t.i., absolūti pervazīva epistemoloģiska vai pat ontoloģiska krīze

nu tb nav tā, ka būtu daudz vairāk cilvēku, kuru ciešanu objektīvais pamats būtu "sajūta, ka nepareizie orgāni pieskrūvēti", ir tikai eksistenciālas ciešanas (*dramatisks, plašs žests*)

līdzīgi kā nav tā, ka (rough example) Somijā būtu objektīvi vairāk cilvēku ar kustību traucējumiem, mēs viņus vienkārši redzam vairāk nekā Rīgā, jo Rīga ir sliktāk pielāgota un viņi nekur netiek