Pirmkārt, vājš scalability — teravatus gadā ražojošs reaktors ir kompakts ēku komplekts, savukārt salīdzināmas jaudas saules un vēja fermas ir tūkstošiem kvadrātkilometru lieli lauki. Otrkārt, atkarība no ģeogrāfijas — lielā daļā pasaules nav piemēroti apstākļi īpaši lielu apjomu saules un vēja enerģijas ieguvei un daudz kur nav arī viegli izbrīvējamu minēto platību. Treškārt, 24/7/365 enerģijas padevi no saules un vēja fermām ir grūtāk nodrošināt mainīgu laikapstākļu dēļ, kas nozīmē, ka papildus ir nepieciešami proporcionāli masīvi rezerves barošanas akumulatoru kompleksi.

Un skaitīti teravati ir tikai "starta laukums" tiešām nopietniem projektiem, būs vajadzīgs vairāk. Saules enerģijas kolektorus varētu plānot uzstādīt orbītā, bet tur ir prognozējami ārkārtīgi lieli enerģijas zudumi izkliedes, divu fotonu procesu u.c. dēļ, transportējot (ar fokusētiem mikroviļņu kūļiem vai kā citādi) iegūto enerģiju uz planētas virsmu, neskaitot potenciālos riskus, ko radītu šādi enerģijas pārraides risinājumi. Vēja enerģija, savukārt, ir ar augšējo robežu, ko nosaka laikapstākļi (un ko nevar mēģināt palielināt bez vismaz tikpat nopietniem riskiem).