Panesās debate par to, kā mācīties/ mācīt.
In general 2 veidi:
a) No pamatiem. Vienkāršākais => sarežģītākais, pamata principi un tad to pielietojumi. Tas, kā pamatā strādā izglītība. Un - dod vispirms vispārēju freimvorku un tad to ``piepilda`` ar konkrētiku, atkal no vienkāršākā uz sarežģītāko.
b) No interesantā. Cilvēks atrod kaut ko, kas viņu [tajā momentā kaut vai] ieinteresē, bet kā izpratnei viņam pamatu un arī vispārinājumu un vispār freimvorka trūkst. Un tad viņš sev to freimvorku rada pats, ``atskrollējoties`` līdz pamatiem tur, kur viņu piespiež to izdarīt vēlme saprast un turpināt saprast.
Piemērs par (b) - skolnieks kaut kur bēniņos atrod vecas augstskolu mācību grāmatas un mēģina tās saprast. Protams, 60 - 70 -80% sākumā ir garām, bet viņam kļūst interesanti. Tajā pat laikā ikdienas mājasdarbus , būtībā par to pašu tēmu, kas būtu (a) variants, viņš dara ar gariem zobiem (vai nedara un tā vietā nolien kkur ar tām atrastajām grāmatām/ citām lietām)
Man subjektīvi šķiet, ka bez (b) neiet cauri. Tas dod kudī spēcīgāku dziņu turpināt.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: