Nu, kā tikt galā ar individuāliem dīvāna ekspertiem demogrāfijas jautājumos, es jau esmu labi iemācījusies. Atkarībā no garastāvokļa var gan ielaisties argumentētās diskusijās, gan lakoniski palūgt atpisties.

Taču man vairāk interesē šī tēma kā kultūras fenomens. Ir nepārprotami redzams, ka natālisms ir vadošā pozīcija politikā gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. Piemēram, mums ir Demogrāfisko lietu padome, kura gandrīz ekskluzīvi pievēršas tikai vienam šauram demogrāfijas aspektam - dzimstībai. Pēcnācēju radīšana vispārīgi tiek vērtēta kā viennozīmīgi pozitīva lieta, kurpretī child-free labākajā gadījumā tiek vērtēta kā morāli neitrāla izvēle, taču pietiekami lielas sabiedrības daļas izpratnē tā ir morāli kaitnieciska un apkarojama. Neizskatās arī, ka lietas pārredzamā nākotnē varētu mainīties, un ka pēkšņi antinatālisms izkļūs no savas šaurās filozofijas nišas un kļūs plaši populārs. Tad kādēļ šādos natālisma hegemonijas apstākļos kādam vispār var ienākt prātā uztraukties par to, ka eksistē tāda margināla nostāja kā antinatālisms? Es domāju, ka kārtējā šūmēšanās un drāmas buršana, nepieciešamība sajusties apdraudētiem par kārtējo safabricēto kultūrkara tēmu.