O, es piekrītu par komunismu. Man šķiet adekvāti saukt komunismu par milleniālu reliģiju, kā, šķiet, darīja kāds autors vienā no RL numuriem.

Bet savukārt personas brīvība un saprātīgums nav absolūti. Tas, kā tu pasniedz savu (a) veids izklausās pēc tiem no anarhisma paveidiem, kuri proponē tikai absolūti brīvprātīgu sadarbību un apvienošanos (piemēram, horizontālās komūnās).

Nelaime ir tā, ka cilvēka "dabu" mēs esam sākuši labāk novērot un jau zināmā mērā izprast; un viens no tās aspektiem ir tas, ka cilvēki jūt nepieciešamību nodalīt savējos no svešiem, un pret savējiem attiekties stipri pozitīvāk nekā pret svešiem. Kas arī ir loģiski, kā jebkuriem grupu organizāciju dzīvniekiem. Jebkuri resursi ir ierobežoti un tos atdot vai ar tiem dalīties savas izdzīvošanas nolūkā ir svarīgi ar tiem, kas savukārt atbalstīs tevi.

Savukārt papildus ierobežojums, ir tas, ka mūsu (cilvēku) grupu izmēri izskatās ierobežoti ar to cilvēku skaitu, ar ko mēs savā dzīvē spējam veidot jēgpilnas attiecības (t.i, ģimene, tuvie un tālie kaimiņi, u.tml.). Jautājums nav viennozīmīgs, bet eksistē pētījumi (sk. piem. Danbāra skaitli, bet ne tikai), kas uzrāda, ka šis skaits varēu būt kaut kur labi ja pāris simti.

Mes varam iedomājamies dzīvi šādā indivīdu radītā kopienā, taču tad mums jāņem vērā, ka kopienas ierobežoto izmēru dēļ tā spēj būt patstāvīga tikai tad, ja tās locekļi dara gluži noteiktus un ne pārāk sarežģītus darbus -- zemkopība, amatniecība, u.tml. Līdzīgi kā pirms industriālās revolūcijas un urbanizācijas lielākā daļa cilvēku bija zemkopji un komūnas bija nelieli ciemati.

Specializācija, resursu ietilpīga ražošana, viss mūsdienu tehnoloģiju spektrs ir acīmredzami neiespējams vienas šādas komūnas ietvaros.

Taču tikko mēs sākam runāt par komūnu apvienošanos, sadarbību vai specializāciju, mēs atkal atduramies pret to, ka tā kā tie ir būtībā "svešie", tad ir nepieciešami kādi eksternāli piespiešanas mehānismi no visām pusēm, kas stipri ierobežos personu brīvības starpkomūnu sakaros.

Galu galā, ko darīt, ja kāda no komūnām apvieno cilvēkus, kuri uzskata, ka viņu komūnas labklājības vārdā ir labi ekspluatēt citas komūnas. Tur sanāk labākajā gadījumā Senās Grieķijas pilsētvalstu kari un savstarpējā politika. Un diezgan loģiski, ka šādas komūnas eventuāli zaudēja autoritārākām valstīm, kuras bija spējušas apvienot vienā "valsts organismā" stipri lielāku cilvēku skaitu.