Praksē (tieslietās, intuitīvi, utt) mēs esam ļoti tuvu b) variantam.

Viņiem ļoti negribas runāt par šo autonomijas aspektu, jo tieši tur ir smagākās ētiskās problēmas, uz kurām viņiem nav atbildes. Neviens neteiks, ka tev ir pienākums riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu slīcēju, pat ja viņš Tev ir pieķēries pie muguras un lūdzas. Kāpēc tad sievietei ir pienākums riskēt ar savu dzīvību/veselību dēļ nedzimuša bērna?

Kad šo saproti, tad diskusijas par jušanu/nejušanu, sirdspukstiem, utt, ir tikai vairs sideshow.

P.S. Lai nebūtu pārpratumu - man šobrīd neinteresē, vai ļaut kādam noslīkt, lai nebūtu jāriskē ar savu dzīvību, ir morāli pareizi vai nepareizi. Vienkārši, tā ir vispārpieņemta pelēkā zona - par šādu rīcību nesaņemsi nedz sabiedrības, nedz citu cilvēku nosodījumu.