Daudz krāsaināka dzīve
Pie tējas piederas kas? Fantazēt.

Tātad:

Runājot par prāta pārnesi, parasti tiek uzsvērta patvaļīga eksistences paildzināšana. Tas ir svarīgi, bet tas nebūt nav vienīgais ieguvums. Zemāk par tāda veida ieguvumiem, kurus piemin retāk.

Iedomājamies pašu vienkāršāko variantu - ir smadzenes, organizētas uz kāda piemērota substrāta, elektroniska vai fotoniska vai cita , vienalga. Tās savā struktūrā satur personu, tieši tāpat kā mūsu personas tagad atrodas mūsu smadzenēs. Un ir ķermenis, kas caur radiolinku ir savienots ar šīm smadzenēm. Tā kā cilvēka smadzenes ir izveidojušās kā tieši cilvēka ķermeņa kustību regulators un satur tāda paštēlu, runājam tikai par tādu. Cilvēkveidīgs korpuss tātad. Izaudzēts, bioprintēts, biomimētisks/ bionisks, atkal - vienalga. Ķermenī ir viss līdzīgi kā mūsu ķermeņos tagad, izņemot smadzenes, kuru vietā ir transīvers, kas nodrošina radiolinku.

Šādā setapā būs kas? Persona subjekīvi atradīsies tur, kur atrodas korpuss, objektīvi atradīsies tur, kur smadzenes. Tik tālu triviāli un bonuss ir tikai tas, ka sabojājot korpusu, neiet bojā persona, nu un korpusus var mainīt.

Tagad iedomājamies, ka korpusu ir nevis 1, bet vairāki - 2, 3, 5... Dažādās vietās. Kas notiek? Personai parādās iespēja ``pārvietoties`` starp vietām, kurās ir ķermeņi ``ātri kā domai`` jeb korekti sakot - ar e/m starojuma izplatīšanās ātrumam tuvu ātrumu. Bet ne tikai. Smadzenes var vadīt šos ķermeņus sadalītā laika režīmā un ja multipleksēšanas frekvence ir pietiekama, sanāk burtiski vienlaicīga klātbūtne dažādās vietās. Arī daudzmaz triviāli.

Bet arī tas nav viss. Nav teikts, ka vienu smnadzeņu kontrolētajiem korpusiem jābūt vienādiem. Tie var būt dažādu dzimumu, dažādu ``vecumu``, modelēt dažādas etniskas grupas, vārdsakot būt dažādi. Nu un tagad viegli iedomāties, cik daudz dažādu pieredžu un attiecību iespēju paver šis variants. Reāli ķermeņi tā, kā tagad niki un avatāri soctīklos. Kombināciju un variāciju sprādziens. Daudz krāsaināka un piesātinātāka dzīve.

Your limitation is your imagination.

Un te rodas interesants apsvērums par identitāti. Tāpat kā apģērbs un auto marka neveido personas identitāti, šajā domu eksperimentā redzam, ka arī dzimums, vecums, ādas krāsa neveido identitāti. Identitāti veido tas, ko un kā persona domā, ko zina, ko un kā uzskata. Pateikt ``mana identitāte ir baltādains vīrietis`` tad sanāk tas pats, kas tagad pateikt ``mana identitāte ir zilas bikses vai ``mersedes`` markas auto``.

Un visbeidzot - ja mēs iedomājamies, ka smadzenes, kas nozīmē doto personu neeksistē kā implementācija lokālā ierīcē, bet eksistē kā tagad saka ``mākonī``, delokalizēti datorsistēmu tīklā, tad persona kļūst arī ļoti grūti ievainojama.

Sarežģītākos modeļus kā `vairākas smadzenes, kas šārē vairākus korpusus`` `` virtuālas un fizikālas vides un tajās esošu saprātu mijiedarbību`` atstāju lasītāju fantāzijai.

Domāju, ka tā būs, tas ir - būs visādi un tajā skaitā, iespējams, arī šādi.