Patērētājkultūra jau patiesībā ir ekonomikas dzinējspēks, jo ļauj nederīgu lietu ražotājiem apmainīt savu produkciju pret noderīgām lietām un rada motivāciju noderīgo lietu ražotājiem šīs lietas ražot(piemēram, zemnieks iedod datorspēļu programmētājam kartupeļu maisu, lai vakarā pēc grūtā darba fermā varētu uzgeimot). Vienīgā problēma ar patērētājkultūru ir vides resursu noplicināšana, bet to varētu risināt maksimāli stimulējot nemateriālo patēriņu (pakalpojumus, spēles, kino/mūzika, dažādas digitālās izklaides utt.).