Tad faktiski jebkādām subjektīvi nepatīkamām parādībām mēs atrodam tehnisku risinājumu, kas novērš šīs parādības nepatīkamās izpausmes. Bet vai tādā gadījumā nav risks, ka subjekts vairs nesaņem atgriezenisko saiti un līdz ar to zaudē spēju adekvāti reaģēt uz objektīvajā realitātē pastāvošām problēmām? Piemēram, smēķēšanas iemesls varbūt ir bezjēdzības sajūta un tuvu emocionālu attiecību trūkums, vai tehnisks risinājums šajā gadījumā būtu "apēst tableti, kas rada jēgas sajūtu", kaut gan faktiski reālā problēma paliek neatrisināta. Un romantiskā atraidījuma gadījumā, vai to pavadošajām sirdssāpēm arī nav funkcionāla nozīme, kas atmiņas rediģēšanas gadījumā tiktu zaudēta?