ir milzīga atšķirība.

kompis ir būvēts noteiktam mērķim, mēs to esam būvējuši, mēs šos mērķus zinām, mēs zinām, kāpēc un kas kā darbojas. mums nesagādā nekādas problēmas nomainīt lietas uz labākām, arī tāpēc, ka mums ir ļoti ierobežots parametru loks, kas mūs interesē.

cilvēks ir samests kopā evolūcijas ceļā, tur ir n-tās sistēmas, kas praktiski bezmērķīgi mijiedarbojas, radot vienu kopīgu rezultātu.

šādā situācijā saprast, kas KĀ ietekmē ko, detalizētāk par rudimentāru līmeni ir eksponenciāli sarežģītāk.

jo ietekmē viss visu, vienkārši dažas no šīm ietekmēm mums nav svarīgas -- bet mēs nezinām kuras. un liela daļa var būt tādas, kuras ietekmē nemanāmi un pastarpināti.

tu patlaban (un pārskatāmajā nākotnē) nevari izgriezt smadzenes no galvas, pielikt glikozi padevi, pieskrūvēt nerviem elektrodus, un pateikt, ka tagad viss strādās ok.

var izrādīties, ka vajag kaut ko no aknu darbības blakusproduktiem, kaut kādus elektromagnētiskos laukus no visa ķermeņa nervu sistēmas, un vēl kādas mistiskas lietas no pārējā ķermeņa, kuras mērķorientētā sistēmas būvniecībā mēs mūžam neiedomātos.

ļoti laba ilustrācija tam ir arī pašā elektronikā, piemēram, slavenais Tompsona eksperiments ar FPGA čipiem. tikko tu pielieto mikroshēmu būvniecībā ģenētiskos algoritmus, tu vari saņemt rezultātu, kurš dara to, ko tu gribi, bet kur nav ne mazākās nojausmas, kā tas sanāk. Iesaku izlasīt, ja nav gadījies.

Līdz ar to arī veikt IZMAIŅAS šādā evolucionāri veidotā mikroshēmā arī ir ļoti grūti. Es neteikšu -- neiespējami, bet praktiski ar neirozinātnēm var nepietikt, jo ir ļoti iespējams, ka eksistē šīs lietas, kas it kā ir ārpus scope, bet ietekmē funkcionēšanu.

attiecinot to uz apziņu, lieta kļūst, kā jau teicu, eksponenciāli sarežģītāka.