Lielākā daļa "klasisko" astrofizikas modeļu pieņem telpiski neierobežotu (t.i., bezgalīgu) laiktelpu, jo tādi modeļi ir mehāniski vienkāršāki līdz brīdim, kamēr nav vajadzīgi analītiski risinājumi.

Interesantais darbs sākas ar mēģinājumiem no vienādojumiem izdabūt laukā bezgalības, kur pēkšņi rodas vajadzība pēc konkrētikas un nevarēšana aizbildināties ar neierobežoti dalāmiem vai reizināmiem mērogiem (protams, joprojām ir iespējama vaļēja ("bezgalīga uz augšu") laiktelpa, kas tik un tā ir diskrēta ("galīga uz leju"), šīs iespējamības viena otru ne pieprasa, ne izslēdz).

Jēdzīgu astrofiziku lajiem es anyway pameklēšu, gan ar piebildi, ka jaunumi lielākoties ir atrodami speciālajās publikācijās un līdz mācību grāmatām vēl nav nonākuši.