Redzi, ar normāliem, sakarīgiem, inteliģentiem cilvēkiem es komunicēju pavisam citādi. Tev esmu "uzēdies" tāpēc, ka tava - vienlaikus nekompetence, savienota ar aroganci jomās, kurās tu absolūti neko nejēdz, toties nemitīgi centies izteikties, ir tik kliedzoši absurda, ka man vienkārši ir interesanti, vai man izdosies kaut par mata tiesu likt tev saprast, ka, pirmkārt, vajag izteikties tikai par lietām, kuras tev ir patiešām tuvas un kurās, kā saka, esi dziļi iekšā, un otrkārt, būt spējīgam arī tavā vecumā mācīties, nevis kategoriski noraidīt sev adresēto kritiku, kuru tu augstprātīgi uzskati par nepamatotu.
Tava problēma ir tā, ka tu esi absolūti pārliecināts, ka STEM ir universālā atslēga, kura atslēdz 100% visas durvis. Kad beidzot sapratīsi, ka tā nav, varbūt kādreiz kļūsi par gudru, inteliģentu cilvēku.

Ne tev mani labām manierēm mācīt.
Vai nepieļauj variantu, ka es varētu būt nevis hormonu vētru pārņemts pusaudzis, bet cilvēks tava tēva vecumā, kurš sastapis internetā cilvēku, kas nemitīgi aktīvi prezentē savas kognitīvās un ne/emocionālās deviācijas, vēlas palīdzēt viņam aptvert, ka "iespējams, ar tavu domāšanu patiešām ne viss ir kārtībā"?
Braucu tev virsū arvien brutālāk, jo redzu, ka tu joprojām nemainīgi uzskati, ka ar tavu kognīciju viss ir vislabākajā kārtībā, bet tādi kā es, kuri norāda uz tavas domāšanas šaurību, paši ir neizglītoti muļķi.
Pat, ja tavs izteiksmes veids tieši jautājumos, kuros esi klaji nekompetents, nebūtu tik kategorisks, bet pieļāvuma formā (es tā domāju; varbūt varētu būt tā), es visticamāk, ja arī laiku pa laikam ar tevi papolemizētu, nekad nenonāktu līdz tādiem izteicieniem, kādus tev veltu. Diemžēl, ir cilvēki, kuri ar normālu runāšanu nav ietekmējami, bet sāk aizdomāties tikai, kad, tēlaini izsakoties, viņiem "sit pa purnu". No savas gadiem ilgās neklātienes pazīšanās ar tevi esmu secinājis, ka esi viens no tādiem.