Personāžu ar palamu ctulhu no viņa komentāriem dažādās interneta vietnēs pazīstu jau kādus gadus 15. Īss viņa raksturojums: vienīgās jomas, kurās viņam ir kaut kādas zināšanas un izpratne, ir eksaktās zinātnes un tehnoloģijas, toties pilnīga nespēja uztvert vēstījumu, ko nes t.s. daiļo mākslu darbi - mūzikas skaņdarbi, tēlotājas mākslas darbi, daiļliteratūra u.c. Beletristikā izmantotie tropi personāžam ctulhu ir pilnīgi tumša bilde, viņš spēj uztvert tikai reālistisku naratīvu, tāpēc, piemēram, dzeja un dažāda veida filozofiski poētiskas alegorijas u.tml. prozas tekstos šis cilvēks uztver tikai, kā viņam šķiet, kā nejēdzīgu vārdu virknējumu. Vienīgais šaurais daiļliteratūras segments, kuru ctulhu lasa (jo tikai to ir spējīgs uztvert), ir zinātniskā fantastika, un arī no tās tikai stāstoši aprakstošo naratīvu, kas saistīts ar tīri eksakti futūristisko vēstījumu.
Tēlotājas mākslas darbos viņam vēstījums, kura uztverei nepieciešams kas vairāk nekā plika redze, nepielec. Nemaz nerunājot jau par mūzikas skaņdarbiem - tos viņš domā salīdzināmus esam vienīgi ar kvantitatīvām metodēm, skaitot partitūrās notis un salīdzinot to daudzumu un izkārtojuma sarežģītību dažādiem skaņdarbiem.

Un, lūk, šo savu autistisko uztveres un domāšanas šaurību ctulhu jau gadiem ilgi uzstājīgi te pauž, tāpēc neuzskatu par vajadzīgu būt iejūtīgi tolerantam pret aplamībām, kuras nemainīgi turpina paust cilvēks, kurš nespēj un nevēlas saprast, ka viņa rakstītais par jautājumiem, kuros viņš ir absolūti nekompetents, ir totāls nonsenss.