Bioloģiskā īstenība tiešām nav "liktenis (tātad pārdabisks spēks), kuru ietekmēt vai mainīt nebūtu iespējams" (un lielākoties tā arī netiek šādi aprakstīta), bet tā ir cilvēka kā bioloģiskas būtnes eksistenci dominējoša kauzalitāte un mēģinājumi to, tipiski bez tās labas saprašanas vai zem tās ignorēšanas ar vieglu roku mainīt, vienalga, ideoloģijas, personīgo kaprīžu, apkārtējo spiediena vai vēl kā cita dēļ, ar ļoti augstu varbūtību beigsies labākajā gadījumā ar čiku, sliktākajā ar postu.

Nupat pabeidzu lasīt papīru par dinitrofenolu un tā bēdīgo 30to gadu slavu kā vienīgajam diētas medikamentam, kas tiešām darbojas tā, kā to slavē — tas burtiski izkausē tauku slāni, sabojājot mitohondriju membrānu, reversējot protonu pumpju darbību un atbrīvojot enerģiju siltuma veidā. Paralēli ļoti efektīvam un uz plato neizejošam svara zudumam, protams, nāk līdzi tādas lietas, kā kataraktas, neatgriezeniski aknu bojājumi un serdes temperatūras celšanās līdz ar dzīvību nesavietojamiem 45 °C. Kaut kur tur ir mazs nepateikts komentārs par dabisko un mūsu attiecībām ar to.

Pie tam, es to saku kā indivīds, kurš ir visādā ziņā par cilvēku eksistences un bioloģiskās kondīcijas uzlabošanu dažādos veidos. Man tikai nevieš optimismu un simpātijas daudzi līdzšinējie tīšie mēģinājumi to darīt un netīšie ar to it kā nesaistītie pasākumi, kam tik un tā ir būtiski šī veida blakusefekti. Tas attiecas gan uz neskaitāmajām evidencē un sistemātiskā izpētē nebalstītajām diētām, gan uz ekscesīvu un nepamatotu medikamentu lietošanu, gan tādām lietām, kā endokrīno disruptoru tīša un netīša nonākšana organismā, kur pēdējais ar pieaugošu varbūtību varētu būt viens no pēdējo dekāžu lielākajiem ļoti ilgi nepamanīta un nenovērtēta bioķīmiskā riska faktoriem.

Bioloģija nav liktenis un pati par sevi tā nav arī normatīvs lielums, bet par normatīvu varbūt varētu būt vērts uzskatīt "ломать — не строить" kārtulu, kas uz bioloģiju attiecas tiešāk un skaudrāk, kā uz lielāko daļu citu lietu.