Tīri praktiskas lietas
Tātad kas notiek, ja ar SIM-MU lietas neiet tik ātri kā gribētos?

Kaut arī principiāli lieta šķiet atrisināma, tas ir mēs nezinām nekādus principiālus šķēršļus/ aizliegumus, dzīvi uz pietiekami ilgu laiku var sabojāt arī konkrētas inženiertehniskas problēmas. Atceramies tokomakus - eiforiju XXgs 70 gados, tipa tūlīt būs un kur mēs joprojām esam.

Apskatām scenāriju, kad praktiskas aplikācijas sasniegšana ievelkas teiksim uz 300 gadiem.

Notiek 2 lietas:

a)uzkrājas kriopacienti. Labi, saglabājam tikai smadzenes, jo ja nu kādam akurāt vajag, tad info par visu pārējo ir jebkuras šūnas kodolā - hromosomās. Kriosaglabāšana prasa nepārtrauktu enerģijas padevi, tb šķidrā slāpekļa ražošanu. Alternatīva ir izstrādāt sāktā plastinācija - tas ir, audu fiksēšana nevis dzesējot bet inertā polimērā. Bet arī tādu materiālu labāk turēt atdzesētu, tur gan nevajag -196, var mazāk.

Kopumā tas izskatās pēc perspektīvas organizēt starptautiskiu kriobanku tam piemērotā vietā, piemēram Antarktīdā.

b)kļūst aktuāli norunu mehanismi, kas dod garantijas. Lai pēc tam nepaceltos jautājumi no sērijas `` a nah mums šito konkrēto subjektu resurrectēt?`` Iespējams, ka tas nozīmē vajadzību mainīt kriosaglabāto/ plastinēto subjektu formālo statusu no ``mirušais`` uz ``pacients``, tad strādā parastā med. likumdošana.