Mēs tādos gadījumos runātu par iedzimtām slimībām, jo, pirmkārt, pārsvarā cilvēki ir saprātīgi, otrkārt, šādiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā ir grūti veiksmīgi funkcionēt. Taču šīs atšķirības nav relevantas, jo neuzskatām, ka, ja situācija mainītos, t.i., ja vairums no cilvēkiem praktiski neatgriezeniski zaudētu saprātu, bet nezaudētu apziņu, un ja vienlaikus šādi cilvēki varētu veiksmīgi funkcionēt mūsu sabiedrībā tāpat kā cūkas savās kopienās, tad būtu OK ar šiem cilvēkiem darīt to pašu, ko lopkopībā dara ar cūkām.

Lai padarītu to kristālskaidru, veiksim domu eksperimentu. Iedomāsimies, ka mēs ar jaunām tehnoloģijām mākslīgi radītu cilvēku un cūku, kuru smadzenes saistībā ar spēju domāt būtu funkcionāli identiskas. Abas būtnes būtu apveltītas ar apziņu, taču bez saprāta. Abu būtņu smadzenes visos relevantajos aspektos būtu identiskas. Tad kas ļautu pirmo saukt par bojātu, bet otru par nebojātu? Vai gan ne tas, ka cilvēks būtu atšķirīgs no savas sugas biedriem, taču cūka nebūtu atšķirīga savas sugas biedriem?