Vispār es atrodu, ka vajadzība reproducēties nekur nepaliek, vismaz prognozēšanai pieejamā nākotnē ne.

Iemesli:

1)Diemžēl katastrofas nekur nepaliek. Grūti iedomāties situāciju, kad mēs visu kontrolējam tik labi, ka izslēdzam pilnīgi jebkādu katastrofu iespējamību. ``Tur ārā`` vienmēr būs nezināmais.

2) Visums ir sasodīti, sasodīti liels. Tas ir, runājot par jau zināmo Visumu, bez visādiem hipotētiskiem multiversiem, citām telpām utt.

3) Radīt jaunus saprātus gluži vienkārši ir interesanti.

Par tiem dedlainiem.... Nu vispār ir dažādi cilvēki. Es no sevis zinu, ka lietas padodas daudz labāk, ja dedlaina nav. Ja tas ir stingri noteikts, tas uztveras kā nepatīkams traucēklis, nu izdara jau tāpat, bet ar lieku stresu reizēm un tā. OK, citiem varbūt ir citādi. Jā un es varu iedomāties, ka stipri interesantāk ir plānot lietas daudz tālāk uz priekšu. Jo vairāk nākotnes tev ir pieejams jo aizraujošāk tas viss ir. Protams, apziņa, ka to turpinās pēcnācēji arī ir OK motivācija, bet kāpēc ne gan pēcnācēji gan pats? Kopā.

Es gluži vienkārši gribu zināt kas būs tālāk. Variants, ka tur priekšā laikā ir nepārvarama barjera, aiz kuras es tātad netieku, nekur neder.

OK, tātad kas sanāk? Sausais atlikums ir - novērst neizbēgamību.