par idejām var runāt, nepasniedzot tās kā ticamas vai pieņemamas un neiesaistoties debatēs ar to piekritējiem. naida idejas nav loģiskas, to piekritēji nevēlas godīgu ideju apmaiņu, un attiekties pret viņiem ar cieņu palīdz izplatīt viņu idejas.

naivs ideālisms par pārliecināšanu ir naida un citu nesakarīgu ideju sabiedrotais, jo tas pieņem, ka būtu kaut kāds kopējs pamats uz ko atsaukties, bet runa ir par cilvēkiem, kas dzīvo alternatīvā realitātē. naivs ideālisms par pārliecināšanu neņem vērā, cik nesamērīgi grūtāk ir atspēkot atražošanai pielāgotas nepatiesības. piem., ir daudz grūtāk paskaidrot vakcīnu vēsturi un iedarbīgumu kā izplatīt par tām bailes un šaubas. ārstiem nebūtu jāizturas pret antivakcionistiem kā uzklausīšanas un debatēšanas vērtiem, un nevienam nebūtu jāizturas ar cieņu pret genocīda piekritējiem.

zināms risinājums antivakcionismam ir padarīt pieejamu uzticamu informāciju un padarīt antivakcionismu par necienījamu. tas nenozīmē, ka visi antivakcionisti būtu norakstāmi, jo daļa sabiedrības spiediena rezultātā izglītos sevi un pārdomās, bet pamata mērķis ir ierobežot antivakc ideju izplatību. tas pats attiecas uz vardarbīgu naidu. norakstīt apklusināšanu kā neiedarbīgu ir nepamatoti; tās iedarbīgumam ir gana daudz piemēru, kurus var cilāt, ja ir interese, lai gan šis neizskatās pēc tā gadījuma

šis vairāk izskatās pēc parasta Nopietnā Cilvēka gadījuma, kur īstā problēma tiek saskatīta tajā, ka Nopietno Cilvēku varētu atpazīt kā nevilšus (cerams) naida ideju līdzskrējēju. pārmest sašutumu par genocīdu (!) ir zīmīgi. nosaukt ļaunumu īstajā vārdā vienmēr ir nozīmējis, ka pretī strīdēsies ne tikai tā piekritēji, bet Nopietnie Cilvēki ar iebildumiem pret laivas šūpošanu, vienotā balsī ar ļaunuma piekritējiem uzdodot viņus par mocekļiem