Drīzāk tas ir nevis mērķu, bet gan tīra expected utility maksimizācija filantropijas kontekstā (t.i., meklējumi, kā ar doto līdzekļu daudzumu dot vislielāko globālo labumu), un tieši tur tas ir pretrunā ar indivīdu ranžēšanu.

P. Singers (viens no EA teorijas pamatlicējiem, among other things) raksta: "It makes no difference whether the person I can help is a neighbour's child ten yards away from me or a Bengali whose name I shall never know, ten thousand miles away. [..] The moral point of view requires us to look beyond the interests of our own society. Previously [..], this may hardly have been feasible, but it is quite feasible now."

Pie tam, EA tiecas atturēties ne tikai no indivīdu ranžēšanas ģeogrāfiskajā un/vai sociālajā telpā, bet arīdzan laikā (t.i., nākotnē sagaidāmie nezināmie indivīdi nav mazāk svarīgi par šobrīd dzīvojošajiem), no kā izriet vēl viena EA specifiska īpatnība, proti, fokuss uz varbūtējiem eksistenciālā riska faktoriem un to minimizācijas centieniem, kas ir gandrīz neeksistējoša parādība tradicionālajā altruismā/filantropijā.