Kā mēdz būt ar signalizācijām, varējām nesen novērot paši darbā. Taurēt sāka kaut kur manā gaitenī, reālais sadūmojuma avots - lifta šahtā apakšā. Arī kādu brītiņu esot meklēts avots, ar visu to, ka mums tā ēka ir daudz mazāka un vieglāk pārstaigājama par senas baznīcas remontā nodotajām jumta konstrukcijām, kur gan jau nevar slāt krustām šķērsām, kur ienāk prātā.

Dzēšanas sistēmas, cik dzirdēts, visādos kultūrvēsturiskos objektos mēdz nebūt pilnvērtīgas, jo 1) negribas objektu modificēt ar visām trubām un sprinkleriem, un 2) nopludināti mākslas priekšmeti mēdz būt tikpat sabeigti kā sadeguši, zināmā tuvinājumā skat. Rīgas pils ugunsgrēku.

Par kamerām piekrītu, tam būtu jābūt jebkura remonta vai pat būvdarbu obligātam aprīkojumam, galu galā, tā tehnika mūsdienās maksā pietiekami lēti par pieņemamas kvalitātes aparatūru. Varētu ne tikai atvieglot visādu ČP laicīgu konstatēšanu/post factum izmeklēšanu, bet kaut vai prastu ikdienas problēmu kontroli (tb, kāds strādnieks atvilcies pālī, kāds zog instrumentus, utml). Tur gan ir problēma - visādi remontdarbi parasti pakļauti iepirkuma konkursa vai tamlīdzīga sūda procedūrai, attiecīgi, no piedāvājumiem jāņem lētākais. Loģiski, variants, kurā videonovērošanas aparatūras un tai piesaistītā personāla nafig nav, būs lētāks.