Nu, arheologam, kas vada izrakumus, ir ar savu ekspertīzi jāizlemj, kas no atradumiem var pretendēt uz senlietas statusu, kas - uz masveida atradumiem, kuriem vieta muzeju krātuvēs, un kam, savukārt, nav pietiekama zinātniskā vērtība, lai fiziski saglabātu, tikai dokumentētu (skaits/kopējais svars/kopfoto). Un jā, dažreiz praktizē atstāt dažus paraugiem, pārējos utilizēt.
Vērā tiek ņemts ne tikai konkrēto izrakumu, bet plašāks reģionālais un hronoloģiskais konteksts un jau uzkrātās zināšanas gan publikāciju, gan muzeju krātuvju ziņā. Mūsdienās Latvijā masveida atradumu fiziska nesaglabāšana visbiežāk skar jauno laiku atradumus, kas ir neidentificējami dzelzs priekšmetu fragmenti (rūsas pikuči, principā), jo parasti to ir ārkārtīgi daudz, no viņu formas neko nevar secināt par funkciju, turklāt par materiālo kultūru jaunajos laikos ziņas jau tāpat ir gana plašas. Tai pat laikā no dzelzs laikmeta izrakumiem līdzīgs rūsas pikucis visticamāk tiks saglabāts, jo pavisam cits zinātniskais konteksts, savukārt agro metālu perioda rūsas pikucis pat ļoti iespējams iegūs senlietas statusu.

No arheoloģijas vēstures pieredzes gan var mācīties, ka labāk ir visu saglabāt maksimāli iespēju robežās, jo mēs pat iedomāties nevaram, ko varēs izpētīt ar nākotnes tehnoloģijām. Diemžēl, tās iespēju robežas ir tādas, kādas nu viņas ir - ar muzeju krātuvju ierobežotajām telpām un finansu līdzekļiem konservācijai. No Latvijas arheologiem nav retums dzirdēt, ka tas vai cits muzejs nemaz negribējis pieņemt tos keramikas lausku maisus un rūsu pikuču kilogramus, jo tad muzejs jau būs par viņiem atbildīgs.