Sintētiskā bioloģija neaizstāj evolūciju, tā to izmanto (līdzīgi, kā ar selekciju agronomijā). Plānota sakārtojuma piemērs te drīzāk būtu Drekslera tipa nanīti, kas, kā izskatās, paredzamā nākotnē tā arī paliks uz rasējumu dēļa, t.sk. sistēmas parametru telpas pārāk augstās dimensionalitātes un nestabilitātes perturbāciju klātbūtnē dēļ, ko evolucionārie algoritmi (t.sk. dabiskā vidē sastopamie) risina daudz robustāk par klasiskajām analītiskajām metodēm.

Manuprāt, ja uzskatām, ka H+ ir vēlams izvest efektīvi, tad šiem nolūkiem vispirms ir maksimāli jāapgūst esošo iesaistīto sistēmu izmantošana un modifikācija tādos veidos, kas papildina un modificē, nevis no pirmajiem principiem tiecas overraidot to darbību. Tas pats attiecas arī uz visām citām kompleksajām sistēmām un mūsu mijiedarbību ar tām.