Pieņemot, ka balsošana kā tāda tiek turpināta uzskatīt par neatņemamu politikas instrumentu (debatējami, bet īsuma labad var pieņemt), viens līdz šim nepārbaudīts, bet konceptuāli interesants variants ir "mērķus nospraust balsojot, līdzekļus mērķu sasniegšanai izrēķināt prognožu tirgū".

Šādā modelī paliek spēkā visas esošās balsošanas stiprās un vājās puses, taču tā pluss ir tāds, ka izvirzīto mērķu specifikācija (ko turpina noteikt vispārīgā publika atbilstoši savam preferenču indeksam) tiek pašos pamatos strikti atdalīta no to implementācijas (kas lielākoties tāpat ir ārpus vispārīgās publikas kompetences, kas, savukārt, demokrātijas "standartmodelī" parasti paliek tikai formāli un bezspēcīgi konstatēta fakta līmenī).