1) Nu, un kā lai sabiedrība šito dara? Šobrīd jau ir tā kā vispārpieņemts veidot attiecības, un uz "vientuļniekiem" sabiedrība skatās visai šķībi. Kā tieši tagad sabiedrībai vajadzētu skraidīt katram frustrētajam pakaļ un risināt viņa problēmas? Uz mirklīti varam pat nolikt malā jautājumu "un nah tas būtu jādara".

2) Neredzu, kā ģimenes dzīve uzreiz šito saremontē. Tagad tirliņš ir frustrēts, jo vientuļš, pēc tam būs frustrēts, jo sieva nav prostitūta gultā un pavāre virtuvē, bērni bļauj un neklausa, rēķini jāmaksā, vakariņas nav laikus galdā, utt, utjpr. Tā nav nekāda burvju nūjiņa frustrācijas risināšanai, jo sevišķi ja attiecīgais indivīds ir dzīvojis ar domu "ar mani viss kārtībā, sabiedrība ir tā, kas lažo, tāpēc es tāds".

3) Kamēr šie taisa sūdus paši sev, man pilnīgi pie dirsas. Cietumā vieta vēl ir, varēs tur frustrēties. Arī kapos vēl ir pāris brīvas vietiņas, ja nu gadās tik klīnisks gadījums. Nav ko sabiedrību traucēt ar problēmu, kas risina pati sevi. Vot, kad sāk citus apdraudēt, ir problēma, un diez vai tāda, kuru var risināt, šitam vardarbīgajam indivīdam noliekot pa sitienam ģimeni.