Redz, tie mani tā nešokētu.

Pašam ir viens čoms, kurš reiz man stāstīja, kā iepriekšējā vakarā no Jūrmalas tālā gala ziemā bija gar jūras piekrasti atslēpojis līdz Daugavai, un saucis mani. Alkohols u.c. substances bija iesaistītas, ko neslikti ilustrē tas, ka viņš izdomāja mani saukt, zinot, ka es dzīvoju Daugavas otrā krastā, un ne visai tuvu tās malai (un no Daugavas ietekas jūrā pa gaisa līniju kādi 6,5 km uz centra pusi). Tāds ģeogrāfisks sīkums, ka šī trika izpildei viņam būtu vajadzējis šķērsot Lielupi, arī viņu īpaši nemulsināja. Es varu pieņemt, ka viņš pilnīgā tāfelē bija līdz jūrai aizkūlies un paslēpojis tur un pabļaustījies, bet nonākšana līdz Daugavai, protams, nav reāla.

Ar ko es gribu teikt, ka spēju iztēloties, ka kādam vecim ienāk prātā kaut kādas lietusgāzes laikā uztaisīt plostu, pa kādu pļančku pavizināt savus mājlopus, un pēc tam pamatīgi pārspīlēt notikušo, un ļaut mutvārdu folklorai apaudzēt šito stāstu ar vēl daudziem slāņiem fikcijas. Vai kaut kādu bļem bļem veci, kurš nāk pie sajēgas kaut kur jūras krastā, viss noķēzījies ar aļģēm, un no tā izsecina, ka ir pavadījas laiku vaļa vēderā - un no tāda stāsta laika gaitā izaugt kaut kam krietni episkākam ir pilnīgi iespējams.

Bet par Ādamu un Ievu, praktiski jebkura tauta/kultūra ir vairāk vai mazāk šķībi skatījusies uz drāšanos ar tuviem radiniekiem, jo tīri empīriski secināts, ka tā tiek ražoti kropļi. Iedomāties, ka pretrunā empīriskajiem novērojumiem, līnijpeles variantā var rasties civilizācija, kuras nospiedošais vairākums tomēr nepavada brīvo laiku, ar savu astoņtpirkstaino ķepu stūķējot mutē dubļus, ir krietni augstākas kārtas fantāzija.