Kā var nenovērot elementāru faktu, ka izcilība ir izcila, neatkarīgi no to vai kāds bez paša autora to ir baudījis. Kā tas var nebūt pašsaprotami? Tas toč jau ir kaut kāds jew science, kur kvants ir to daļiņa to vilnis, to vispār kaut kāds šrēdingera kašaks. Var nelietot vārdu logoss, var izgudrot ko mazāk 'loaded', bet fakts, ka realitāte nav tikai cilvēka solipsisks murgs, ko tas šeipo pēc savām kaprīzēm, ir pašsaprotams. Patiesība pastāv. Mēs nevaram to uztvert visu, bet varam ķerties aiz bārkstīm. Tā nav mūsu radīta. Tā pastāv pirms mums. Nav nekāda pamata domāt, ka zināšanas par taburetes kvalitāti un zināšanas par mūzikas kompozīcijas kvalitāti ir kaut kas radikāli cits, kur vienā ir objektīvi mērogi, bet otrā nav. Tas pats ar morāli.