Nu, manuprāt ir valīdas, bet mūsu sabiedrībā reta parādība, un ne par tāda veida ģimenēm es tur augstāk runāju.

Latvijas sabiedrībā ikdienišķa realitāte ir, piemēram, vientuļi vecāki, arī variants, kad bērnus daļēji vai pilnībā audzina vecvecāki, kā arī visādi variantsi ar bērniem no iepriekšējām/jaunajām laulībām, utml. Visa šī daudzveidība veido ievērojamu mūsu sabiedrības daļu. Tādu ģimeņu formu apsaukāšana par deformācijām un kroplībām ir viens no iemesliem, kādēļ vārdu savienojumu "ģimenes vērtību aizstāvji" es parasti piesaucu ironiskā nozīmē.

Par ģimenes vardarbības apoloģētiku: nav tie nekādi meli. "Aizstāvju" retorikā bieži parādās attaisnojumi par "ģimenes iekšējo lietu", t.i., ka nav ko citiem jaukties, pat, ja notiek kaut kas objektīvi slikts.
Spilgts piemērs ir "aizstāvju" vēršanās pret bāriņtiesu darbību. Es esmu lasījusi argumentu, ka bērnam tomēr vislabāk ir augt ģimenē pat pie gadījumiem, kad ir runa par totālu dzērāju un narkomānu gaģušņiku, ko par ģimeni grūti nosaukt. Tādas, lūk, "ģimenes vērtības".