Ja Tu domā to, ka cilvēki daudzās kultūrās vai uzskatu sistēmās nav strikti nošķīruši dabisko no pārdabiskā, tad par to es nestrīdos. Ar pārdabisko es šeit un faktiski visur citur domāju pavisam konkrētus apgalvojumus par pasauli (kā darba definīciju es izmantoju R. Karjera un LW konceptu par "ontoloģiski nereducējamām mentālām entitātēm vai efektiem" [1][2], t.i., lietām vai norisēm ar prātu, kas nesastāv no vienkāršākām lietām vai norisēm bez prāta), kuru gadījumā nav svarīgi, vai konkrētie cilvēki šīs lietas eksplicīgi kategorizē kā "pārdabiskas" un kā īpaši pret tām attiecas, svarīgi ir tikai tas, vai viņi uzskata, ka šādas lietas eksistē.

Cik man zināms, pieņēmumi par šādu lietu (dievu, garu, dvēseļu, dēmonu utt., utjpr.) eksistenci ir ja ne centrāli, tad vismaz klātesoši praktiski visās reliģijās, correct me if I'm demonstrably wrong.