Realitātes kartes vispār bija analoģija, lai iebilstu aizliegumam vienas reliģijas pārstāvjiem kritizēt otrus, jo skaidrs, ka reliģijas nevienā vēsturiskajā periodā nenodarbojas ar zinātniskām propozīcijām. Realitātes kartes ir vāja analoģija, jo karte ir pastarpinājums, savukārt reliģija ir tas, kā lietas i r, proti, pati realitāte, nevis karte, līdz ar to zinātniskā darbība ir kaut kas šīs realitātes ietvaros, kas arī izskaidro lielo reliģiozo zinātnieku skaitu visos laikmetos, reliģija drīzāk ir freimvorks, kura ietvaros nodarbošanās ar zinātni (un citas nodarbes) vispār iegūst kaut kādu nozīmi un racionalitāti.