To varētu saprast, ja šie atvieglojumi attiektos specifiski uz konkrētām mazām, trūcīgām draudzēm, nevis monolīti uz visu konfesiju, kur (admittedly ne LV, bet UK un ASV gan) ietilpst arī draudzes un baznīcas, kuru ienākumi gadā sastāda miljonus.

Protams, tur varētu vēl apskatīt jau pieminēto jautājumu par citām kultūras institūcijām (teiksim, vai valsts būtu palīdzējusi, ja F. Candera memoriālā un kosmosa izpētes muzeja vietā tur būtu bijusi F. Candera evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca un mācītāja māja) un par welfare state darbību organizāciju, nevis indivīdu griezumā, bet pietiks ar augstāk minēto.

Nelikt maksāt nodokļus konfesijai kā tādai (kurai, BTW, būtu pašai jāuztur savas mazākās un nabadzīgākās draudzes no saviem ieņēmumiem) ne tikai rada dīvainus un seemingly nepamatotus izņēmumus, bet ir arī instrumentāli neracionāli ekonomiskā plānā. Ja, piem., anglikāņu baznīcas gada ienākumi ir > £1.4⁹ (sk. atsauci augstāk) un tā netiek aplikta ar lielāko daļu no standarta nodokļiem, tad tas ir ne tikai nepamatoti, tas valstij (t.sk. tik lielai un relatīvi ekonomiski stabilai, kā UK) arī atņem desmitus miljonu mārciņu, masīvas korporācijas maksāto nodokļu līmenī.