Protams, vecā metafora par zagļiem un seifu meistariem. Ar visu iepriekšējo nesaistīts novērojums – laikam ejot, arvien biežāk atrodu sevi nostājamies pēdējo pusē, jebšu atbildība, cīņa ar lokālo entropiju, ломать – не строить utt.).

Anyway, mans kopsavilkums te, šķiet, būtu "lietas teloss ir tieši proporcionāls 1) lietas izcelšanās mērķtiecīgumam un 2) lietas autoru iespējām neļaut citiem šo lietu lietot atšķirīgi no paredzētā". Cik novēroju, Visumam abi parametri ir praksē neatšķirami tuvu nullei.