creature's Journal

3:06pm: Interesanti, kā konkrētas darbības ierāmē mūsu dzīvi. Pašlaik, piemēram, dzīvoju starp zāļu pilināšanām acīs (dienā tas man jādara kādas 7 reizes). Iepilini iedzer kafiju, iepilini pamācies, iepilini uztaisi ēst, iepilini paskaties filmu, iepilini izej pastaigājies, iepilini pastrādā, utt. Šo ritualizēto pilināšanas procesu atvieglo apziņa, ka redze vismaz man ir laba, bet es gan nedrīkstu ēst saldumus (izrādās tas arī var pasliktināt acu kaites). Ak, jā, un vēl es nesen sapratu, ka man ļoti garšo viskijs.

6:15pm: Miss harmonija, paldies, ka beidzot esi pie manis atnākusi un aizdzinusi manus histēriskos rakstīšanas plūdus un skaistās vīzijas, labi, ka vismaz fotografēt var arī laimīgs un iekšēji sakārtots cilvēks. Kas es par radītāju, ja spēju radīt tikai caur mokām.

4:50pm: Īsziņas
Jau sen stāsti un romāni rakstīti vēstuļu formā, noteikti jaunākajā literatūrā atrodami arī stāsti čata un meilu fomrmā, bet kā ir ar īsziņām? Kā tad ir literāti? Kāds nezina, vai ir jau bijuši mēģinājumi, vai varbūt kāds grib pamēģināt?

12:24pm: Par Lielpilsētām
Man patīk tā fiktīvā anonimitātes sajūta, patīk, ka nepazīstu katru un ikvienu, patīk izvēle un daudzslāņainība, patīk daudzie cilvēki, bet ne uzreiz. Esmu iemācījusies izvairīties no svešiniekiem, kuri grūžas virsū, bet tāpat viņiem tiks piedots. Lielas pilsētas ir kā kauss, no kura var smelt un dzert, kur tu neesi tu, bet arī esi. Man liekas, ka laukos es nosmaktu kā citi sakās smokam pilsētā, vietā, kur tu nekad nevari būt tikai persona Persona, bet tev vienmēr ir jābūt personai ar Vārdu. Lauki un Mazpilsētas nevar piedāvāt simtiem ieleju ar simtiem cilvēku, tur ir meži, kuri ir svarīgi, bet arī meži ar laiku sāks smacēt. Man radās iespēja pēc mēneša vienai pašai apmeklēt Lielu Lielpilsētu, es gribu ar to saplūst un saplūst ar to, mani gan baida mans topogrāfiskais stulbums, bet gan jau persona Persona tiks galā.

10:28pm: Par Hičkoku un Godāru
Kinomīļu vidē ir modē Hičkoks, viņš vienkārši patīk visiem un viņu novērtē gandrīz visi, kuri pastiprināti interesējas par kino, vienīgi feministes onku necieš, jo režisors priekšroku deva samērā tradicionālam dzimumu lomu sadalījumam un aizrāvās ar klasisko blondīņu tēliem. Man liekas, ka Hičkoks ir ģēnijs, bet es viņu nekad līdz galam neesmu izjutusi, kā, piemēram, izjūtu Godāru (par kuru nevalda tik liela vienprātība). Es ar baudu klausos viņa intelektuālajos (vai pseidointelektuālajos?) dialogos, es izjūtu saraustītību, fragmentāciju, sievietes prostitūtas, daudzās ainavas ar balsīm pa virsu, spriešanu par dzīves jēgu, atsauces uz kino, skaistus fonus, to, ka viņš nekad līdz galam "neievelk", viņš vienmēr skatītājam atgādina, ka rāda tikai filmu, tikai filmu. Īstenībā Godāra skatīšanās drīzāk līdzinās lasīšanai, jo viņa filmas neizraisa tik stipru realitātes efektu kā citu režisoru darbi, līdz ar to ir brīvākas interpretācijai.

7:18pm: Gribu izaudzēt tik garus matus, lai, fočējoties kailai, tie pilnībā apsegtu krūtis.

11:29pm: Jebkuras romantiskas attiecības mēs sākumā izsapņojam un viss, ko iemīlējies cilvēks vēlas, ir, lai sapņu un realitātes līmenis pēc iespējas ilgāk neatdalītos viens no otra.

7:59pm: Jo vairāk rakstu par postmodernismu, jo vairāk gribās izbaudīt modernismu. Man gribās to falšo ticību progresam, gribās vienotību un sajūtu, ka ir ko teikt, ka viss jaunais vēl ir priekšā.

12:00am: Man patīk tās grāmatas par dīvainām/vientuļām dzīvēm, kurās robežu starp izdomāto un reālo bieži nav iespējams noteikt, kuru galvenie varoņi pārsvarā ir ievilkti nesaprotamu seriālu notikumu burzmās un kurās arī riteņi spēj mīlēt vai vismaz riteņus spēj mīlēt. Ja kāds nezina, mana mīļākā grāmata ir Flena O'Braiena "Trešais Policists", bet šodien es izlasīju Alēna Roba-Grijē grāmatu "Djinn", un zināt, to zināt par mani nozīmē zināt daudz. Man ir arī mīļākās filmas. Veselas trīs: Persona, Orķestris, Pērn Marienbādē, un arī to zināt par mani nozīmē zināt daudz, dažiem pat ar to pietiek, jo mīļākā mūziķa man nav. Pēdējā laikā es vairāk veros klusumā. Es arī daudz smejos.

12:18am: Domāšana
Man tā patīk tas mistiskais brīdis, kad "atvērās", kad esi nedēļām (vai mēnešiem), mocījies un risinājis kādu problēmu, un beidzot saproti "jā ir!", jo ilgākas bijušas mokas, jo lielāks gandarījums. Pie tam šis "atvēršanās" process parasti notiek kaut kā pilnīgi nejauši, nesaprotami, kāpēc tagad, kāpēc ne tad, kad cītīgi domāju? Atceros, ka bērnībā bieži aizgāju gulēt, neizrisinot sarežģītu matemātikas uzdevumu, bet no rīta man bija gatava atbilde. Gribētos pamācīties psiholoģiju un saprast, kā tas domāšanas process (arī tad, kad it kā aktīvi nedomājam) norisinās.

11:55pm: Ne-realitāte
Liekas daudzi šeit slimo ar realitātes nepilnvērtības sajūtu (šeit viņi nereti jūtas labāk nekā realitātē, var parunāties labāk ar cilvēkiem, iepazīties ar cilvēkiem, u.c.), man ir otrādi, es drīzāk sirgstu ar virtualitātes nepilnvērtības sajūtu. Īstenībā man ļoti ir nepieciešams acu skatiens, žests, balss tonis, u.c., lai sakarīgi izpaustu savu viedokli un lai sakarīgi uztvertu otra sacīto. Pēc maniem ierakstiem varētu šķist, ka staigāju apkārt bēdīga un sagruzijusies, patiesībā es ļoti daudz smejos, daudz runāju un aktīvi žestikulēju. Vispār man ir daži cilvēki, kurus es realitātē un virtualitātē varu savienot, bet daži, kurus nē. Virtualitāte ir malds, tā pat neizpauž kaut kādu tavu apslēpto pusi vai kā, drīzāk tā ir kaut kādu iezīmju kopums, kurš sastāv no daudz, tava rakstura šķautnēm, (kādā garastāvoklī tev labāk patīk rakstīt, cik daudz tu par sevi gribi atklāt, cik slinks tu esi, lai padomātu par valodas stilu, utt.), kamēr citas tiek aizmirstas.

11:10pm: Šodienas Vērojumi
Mūsu ģimenes vīrieši pārsvarā ir programmētāji, bet sievietēm katrai ir sava profesija.

Jau daudzus gadus esmu konstanti nogurusi (jo patstāvīgi atrodu sev dažādas aktivitātes) un konstanti laimīga (man laimes sajūtu noķert ir diezgan viegli, tas gaiss, tas gaiss).

Es par daudz runāju.

Krievijai ir bijušas daudz, dažādas himnas.

9:32pm: Vispār izglītība un informētība dažreiz traucē uztvert un baudīt lietas, jo tu uz visu sāc skatīties attiecībās, tu redzi atsauces, līdzības, ietekmes, ir grūti atdalīties no konteksta un priecāties par pašu darbu.

1:00am: American Dream (jeb klasificējam stereotipus no filmām)
Amerikā ir modē nogalināt, jau sen un tāpat vien. Eiropā cilvēki cenšas kustināt smadzenes un piemeklēt iemeslus – nauda, sievietes, vara, vājprāts, bet amerikāņi mēdz paņemt savas bises un pistoles un šaut, šaut tāpat vien, pie tam Amerikā ir modē doties garos izbraucienos pa tukšajiem, tuksnešainajiem ceļiem, kuri tur ir īpašā cieņā un cieņā ir arī pieceļa benzīntanki, kuriem pieslieti apputējuši bāriņi ar dīvaiņiem iekšā. Amerikas skolās mēdz notikt apšaudes, bet nestāstiet tik, ka negribat traukties pa Amerikas tuksnešainajiem ceļiem un piestāt apputējušos benzīntankos ar dīvaiņiem iekšā.

11:52pm: Es pazīstu tieši vienu sapņu meiteni un vienu sapņu puisi. Uznāca nepārvarama vēlme nofilmēt pasaku vai tādu kā puspasaku (ne gluži kā Amēlija, bet varbūt uz to pusi sajūtu ziņā). Agrāk man gribējās drāmu, visu pagājušo gadu es nepārtraukti jutu un dzīvoju sevis radītās kaislībās, tagad es atkal gribu sapņot, sapņot un sarunāties ar cilvēkiem, kuri sapņo.

11:05pm: Viņai patīk: sēdēt mašīnā un ļaut, ka viņu ved, aizrautīgi runāt, gulēt zem segas blakus kailam ķermenim, skatīties mākoņos, izjust, ka viņu cilā, skatīties lejā no tilta, peldēt kailai, pieskarties tikko noskūtai galvai.

Viņai nepatīk: atrasties lielā pūlī, sajust, ka viņai pieskaras nepazīstami cilvēki, būt nosalušai, sajust, ka viņu detalizēti nopēta, tikt izrautai no pārdomām, pieskarties nepazīstamiem dzīvniekiem.

Bērnībā viņa dienām varēja stāvēt pie Jāņogu krūma un dzīvot sevis izdomātajos stāstos, viņai ne prātā nenāca, ka varētu būt parasta meitene.

1:57pm: Zinātne
21. gadsimtā bioloģija triumfēšot tāpat kā 20. gadsimtā triumfēja fizika (BBC). Laikam jau tā būs, bet mazliet baida cilvēka pilnīga apzināšana un visu viņa procesu (radošuma, intelekta, bērnu radīšanas, u.c) nostādīšana mehāniskā, puzlveidīgā sistēmā.

10:54pm: Mana dzīve varētu būt kā saruna, gara, gara saruna, brīžiem spraiga, brīžiem mierīga kā pēdējā diena. Vispār mani aizvien vairāk sāk interesēt matemātika, no kuras pēdējo gadu laikā biju mazliet novērsusies. Matemātika arī ir dzīve un dzīve ir matemātika. Jau bērnībā es risināju cietos riekstus un patiesībā nemaz neesmu tik emocionāla kā izliekos, tas bija tāds posms, tagad jūtu, ka ieeju atkal citā ciklā - tādā mierīgākā, bet izjustākā, varbūt sistemātiskākā, prātīgākā, bet ne manipulatīvā. Vispār gribētu spēt būt tik pat atklāta, bet redzēt kopumu, risināt dzīvi un prātus kā bērnībā risināju cietos riekstus. Es pieaugu.

6:12pm: Pēdējā laikā, kad esmu piedzērusies, sāku runāt dzejā. Tas laikam iedzimts - tētis arī tā mēdza darīt. Vēl viņš dažreiz tēloja suni.

3:34pm: Par pankūkām
Vakar pie manis pienāk puisis un saka: "Čau, kā iet?", bet es uz viņu truli skatos, jo nespēju atcerēties, kur esam tikušies, tad viņš nosauca savu vārdu G un es atcerējos, bet viņš jau bija prom.

Neatceros, kā mēs iepazināmies, bet pirms gadiem 6 viņš, viņa draugs K un mana draudzene pavadījām diezgan daudz laika kopā, līdz tas beidzās sekojoši: Mēs esam pie Laimas pulksteņa - darīt nav ko, draudzene ir sadzērusies kaut kādas tabletes (laikam narkotikas), G ienāk prātā ideja - braucam pie manis uz tālo Latgali. Mēs ar otru puisi piekrītam, draudzene ir sanarkojusies un neko nevar pateikt. Līdz pēdējam vilcienam - 15 minūtes. Skrējām, paspējām, vēl alu nopirkām. Ilgi vilcienā kratījāmies. Kratījāmies arī pēc tam mašīnā, un man nenormāli gribējās čurāt, bet tad, kad laimīgi tiku līdz tualetei, tā atradās tieši blakus istabai, kur visi tobrīd uzturējās (arī G vecāki), bet man nekādīgi nesanāca klusiņām, klusiņām (sajūta drausmīga). Puiša mamma mums deva pankūkas. Mēs ar G pabučojāmies vienā gultā, draudzene ar K - otrā. (K un draudzene pat skaitījās tāds kā pāris). Pēc šī ceļojuma ar draudzeni izdomājām, ka vairs ar G un K nesatiksimies. Man vienkārši viņi nelikās pārāk interesanti, bet draudzene bija nosmērējusi krekliņu ar taukiem (no pankūkām). Viņa neieredz pankūkas, viņa neieredz taukus, puiši ar pankūkām viņai nav vajadzīgi!

2:43pm: Dublikācijas
Nevaru normāli dzīvot - katra ikdienas situācija man atsauc momentu no kādas filmas, tikai ilgi jādomā, lai atcerētos no kuras. Esmu tik pārņemta ar kino, ka neprotu vairs īsti nošķirt un saprast, pie tam ikdiena šķiet tikai dublējums, kaut arī tas ir dublējums no dublējuma. Post.

1:00am: Anālā atvere un postmodernisms
George Bataille "The Solar Anus"

Everyone is aware that life is parodic
and lacks an interpretation
Thus lead is a parody of gold
Air is the parody of water.
The brain is the parody of equator.
Coitus is the parody of crime.

7:16pm: Pašlaik jūtos kā īsta beibe - priecājos par tikko nopirktu kleitiņu, sarakstos ar vīrieti par to, cik tā garšīgi izskatās un smaidu, jo eksāmeni ir nolikti.

7:07am: Detaļu fetišisms
Manu dzīvi pavisam konkrēti iezīmē nepārvaramā, gandrīz dievišķā kaislība uz detaļām, par kurām varu sajūsmināties līdz gandrīz ārprātīgam stāvoklim. Šīs detaļas ir tik dažādas savā izpausmē un formā, bet man patiesībā ir pilnīgi vienalga, vai tīksminos par salūtu logā, vai par draugu, kurš par sevi runā trešajā personā, pie tam Remarka stilā. Es par šādiem sīkumiem varu pie sevis tīksmināties dienām, dažkārt pat mēnešiem. Brīžiem šīs detaļas, kuras citiem šķiet mazsvarīgas vai labākajā gadījumā pieticīgi dīvainas, mani sajūsmina tik ļoti, ka esmu spējīga momentāli zvanīt vai rakstīt par tām saviem draugiem, pie tam daru to atkārtoti, katru reizi aizmirstot, ka vienīgo baudu viņos varbūt izraisīs vienīgi manis pašas kaislība, bet katrā gadījumā ne šīs kaislības pirmavots.

12:28am: Visu cieņu Krievijas kinematogrāfijai, un ceru, ka kāds letiņš kādreiz mūžā varbūt iespaidosies no savādās mīlas dziesmas pilsētai Maskava un radīs filmu ar nosaukumu "Rīga", piemēram.