creature's Journal

1:51pm: Bioloģija
Tā kā es esmu nerātna meitene un pārāk daudz mācos un vēl gribu mazliet izklaidēties, tad mans organisms mani nopēra - saslimndināja uz divām dienām, teikdams, nu paguli taču mazliet. Tā gadās.

8:40pm: Es aizvien domāju par tām attiecībām, kuras eksistē gadiem, bet patiesībā nepastāv.

9:10pm: Mana lielākā bērnības vilšanās bija, kad uzzināju, ka nevar staigāt pa mākoņiem. Vēl es pavisam nopietni ticēju, ka aprecēšu princi un dzīvošu skaistā pilī. Šodien biju Rundāles pilī, princi man vairs negribas, bet tos mākoņus gan.

9:32pm: Es beidzot sapratu, kāpēc Kiras Muratovas filmas ir tik iespaidīgas. Visi stāsta varoņi ir nedziedināmi apsēsti, saindēti, apsēsti, nu gluži kā šodien debesis.

11:18pm: Jau atkal par kino
Es domāju, kas cilvēkus ietekmē vairāk - psiholoģiska izģērbšanās, vai fiziska izģērbšanās. Manuprāt, fiziska izģērbšanās, jo tā nav iespējama bez psiholoģiskas izģērbšanās.

Šodien redzēju filmu.
Puisis iepazīstas ar meiteni, viņi aiziet pie viņa, pārguļ. Pēc tam meitene: „Kas tagad notiks?”
Puisis: „Kā tu to domā? Kas notikts?”
Meitene: „Vai es pie tevis palikšu?”
Puisis: „Kā tu domā, paliksi? Tu domā, vai tu šeit dzīvosi?” (! :))
Meitene: „Jā?”
Puisis: „Tu gribi?”
Meitene: „Nē.”
Tālāk, protams, viss sarežģījās, meitene uz puisi apvainojās, aizskrien mājās utt, bet dialogs pa pirmo!:)

8:43pm: Par pieredzi
Es pašlaik dzīvoju dīvainu dzīvi - pārpildītu ar vizuāliem stāstiem, pie tam katru no tiem tiešākā vai netiešākā veidā var sasaistīt ar otru, veidojas daudzbalsīgs tīkls: "Reiz man piedāvāja ekranizēt "Jūliju Cēzaru", Šekspīra luga atšķiras no Grieķu Traģēdijas".
Otra balss čukst: "Vai esi lasījis Šekspīru? Jā? Tad atceries, ka Jūliju Cēzaru nodeva viņa paša cilvēki? Mums apkārt ir vieni vienīgi ienaidnieki."
Trešā: "Viņš mūs nogalinātu, ja tikai tiktu mums klāt."
No murgiem: "Cilvēks iestidzis savos kompleksos vēlas beigt dzīvi pašnāvībā. Viņš ir nopietns vīrietis, ap 40, bet tajā pašā laikā arī klauns. - Vai tas esat Jūs?"

11:11am: Pēdējā laikā man ārkārtīgi interesē cilvēks. Agrāk aizrāvos ar telpu, detaļām, cilvēku vizuālo tēlu utt, tagad man ir svarīgi saprast personību. Vakar sēdēju ar trīs foršiem cilvēkiem un ar patiesu baudu noskatījos viņu dažādībā. Meitene, piedod, ja vari dārgā, bet tāda "stiprā sieviete - intelektuāle, vērotāja", ar ļoti izteikti graciozām kustībām. Puisis "sētas pašpuika - tāds riktīgs padušam tipiņš". Otrā meitene - "supermodeļ, bet bezgala atvērta un sirsnīga". Gribējās sajust visu viņu tēlus, atkārtot viņu žestus saprast, kā viņi jūtas, esot paši. Pie tam visvairāk mani fascinēja "stiprās sievietes - intelektuāles" labā saskarsme ar "sētas pašpuiku". Ar baudu vēroju, kā tik dažādi cilvēki spēj atrast kopīgu valodu, kā raisās viņu dialogs. Kas vienam dārgs kokteilis, otram - gurķu sula, bet visi ir laimīgi.

11:17pm: Kā mēs domājam par savu dzīvi
"Lielākā daļa cilvēku savu dzīvi mēra pēc pasaulsvarīgiem notikumiem - Tas notika gadā, kad Lindbergs pārlidoja pār Atlantisko okeānu, bet tas gadā, kad radās skaņas kino. Es savu dzīvi sadalu pa draugiem. Katru manas esības periodu iezīmē viena drauga seja." /Žans Renuārs/

Izlasot pirmo teikumu, jutos pārsteigta, vai tad tiešām kāds savu dzīvi mēra pēc "lielajiem" notikumiem, tad sapratu, ka tas būtu diezgan loģiski, kaut arī pati līdz šim par tādu domāšanas modeli nebiju iedomājusies. Savukārt, izlasot otro teikumu, sapratu, ka arī es sadalu savu dzīvi pa cilvēkiem. Pārsvarā konkrētā periodā dominē viens, bet dažos posmos divi draugi. Izņemto pirmskolas vecumu, kuru galvenokārt asociēju ar savām vientuļajām sarunām pašai ar sevi. Vispārīgāk sadalu savu dzīvi institūcijās, kurās ietilpu (laiks, kad mācījos tajā un tajā skolā, universitāte), tomēr, detalizētāk domājot, arī šajās institūcijās pārsvarā dominē viens vienīgs draugs.

11:16pm: Sievietes mani fascinē galvenokārt kā tēli, man patīk visas tās prostitūtas, oficiantes, vieglprātīgās pavedinātājas, kuras masveidā tiražētas dažādos stāstos, patīk arī stiprās un iznīcinošās, mazāk mātišķās, iespējams tāpēc, ka tās pārsvarā tiek saistītas ar veselo saprātu, bet gandrīz nekad ar kaislību. Interesanti, jo bērns taču ieņemts kaislē, bet mātei tiek uzkrauta zināma deva garlaicības. Radījusi bērnu tā tiek iedzīta rūpēs. Bērns un atbildība, bet atbildībai nepiestāv vieglprātība. Nezinu, vai visai šai kauzulo stereotipu ķēdei ir kāda saistība ar reālo dzīvi, laušanas paradumiem un tiem tēliem, kurus aizvien nēsājam sevī, bet mātes fascinē mazāk, iespējams, ka tās labu daļu pievilcības atdevušas bērniem, tiem, kuri blēņojās.

12:15pm: Sugas uzlabošana
Gandrīz pirms gada kāds inteliģents argentīnietis pēc nedēļas manis pazīšanas (nezinu, vai mēģinādams mani apvārdot, vai vienkārši vēlēdamies popularizēt savas valsts literatūru) teica: „Tev noteikti ir jālasa Hulio Kortāsars, es jau tagad redzu, ka Tu viņu dievināsi”. Šodien, pateicoties izdevniecībai Atēna, es patiešām lasu Hulio Kortāsaru un viņu dievinu. Vārdus sakot rekomendēju visiem.

9:55am: Bet Freidam bija taisnība
Sēdēju pie notāra rindā. Telpā ienāca māte un aptuveni divus gadus mazs puisītis. Sākumā šis klīda pa istabu, tad pieskrēja man klāt, ieskatījās actiņās, sāka mani paijāt un sūtīja gaisa bučas. Puisīša idili iztraucēja viņa māte, kura mēģināja mazo razbainieku no manis atraut, bet šis sāka nenormāli brēkt un spuroties. Māte izveda puisīti ārā no telpas, bet tikko abi ienāca atpakaļ, mazais pieskrēja pie manis klāt un pieķērās pie rociņas. Turpinājums zināms - māte jau atkal viņu savāca.

3:31pm: Interesanti novērot kā cilvēki nu jau citādos tēlos atgriežas, ar bijušiem puišiem tiek risinātas biznesa sarunas, atliek tikai priecāties, ka pagātne nav vienīgais saistošais faktors.

11:21pm: Pamatskolā nemācījos ģeogrāfiju. Nemācoties es vienmēr dabūju 6, bet arī mācoties es vienmēr dabūju 6. Tagad viss varētu būt tāpat, bet es tomēr mācītos, un neprasiet man kāpēc. Starp citu, Ritas tanti (ģeogrāfijas skolotāju) es pēdējo reizi satiku aptuveni gadu pēc viņas bērēm.

9:59pm: Pārdomas pēc filmas Hirosima, mana mīla
Man liekas, ka katram īslaicīgam sakaram, kuru kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams turpināt, nāk līdzi traģēdija. Nav jau mums vēl tāds postmodernisms, ka viss aprobežotos ar „Ņem-Baudi-Patērē”. Kaut arī iespējams, ka patērēt šķiršanās sāpes, nodevību, sirdsapziņas pārmetumus un atmiņas par baudas mirkļiem cilvēkam vajag tik pat ļoti, cik patērēt savaldzināšanu, pirmos pieskārienus un aizmigšanu blakus otram. Ļoti iespējams, ka visvairāk mēs barojamies tieši no šī "traģiskā" savstarpējās attiecībās. Bet varbūt es te atkal vispārinu, varbūt tas viss attiecas tikai uz tiem, kuri taisa kino.

3:00pm: Princese
Man ir skaistas jaunas kleitas, bet nav īsti, kur ar viņām iet, tā kā ja kādam vajag pavadoni uz balli piesakos, vienīgi negalvoju par to, kas notiks pēc pusnakts.

11:51pm: Manu tieksmi pēc komunikācijas varētu salīdzināt ar alkoholismu. Es dažreiz mēdzu pārdzerties un pēc tam man ir pohas.

12:42am: Sarežģītais
Vecums iedarbojas dīvaini – man aizvien vairāk sāk patikt sarežģītas lietas, tādas, par kurām jādomā gadiem un kuras jākonstruē gadiem. Man patīk šķetināt visas atsauces un nianses, patīk meklēt pirmavotus un pirmpirmavotus. Arī prasības pret sevi sāk palikt augstākas, aizvien gribās ko pārlasīt un pārtulkot, no jauna pārskatīt un papildināt, vēl vairāk sarežģīt. Gribās radīt lietas, kurās mūsdienās nevienam nebūs laika iedziļināties, bet es nespēju mīlēt žurnālistiku tās īsā derīguma termiņa dēļ.

12:04am: Es vēl joprojām domāju par balto zirgu, tur, miglā.

4:17pm: Es domāju par zirgu tur, miglā.

11:38pm: Kanālu nolemtība
Ir pilsētas, uz kurām brauc precēties, ir pilsētas, uz kurām brauc mirt. Venēcijas pūstošajam skaistumam piestāv nāve, tik vienkārši tā mūs pārdzīvos. Šodien kārtējo reizi par to pārliecinājos, jo ne jau tikai par „Nāvi Venēcijā”, ne tikai par šo: Don’t Look Now.

9:03pm: Par ekranizācijām, Par "Meistaru un Margaritu"
Ir tādas modernas lietas, kuras ik pa laikam uzpeld, par kurām runā visi jaunie un laimīgie un kuras tu, nabags, vai nu saproti, vai nesaproti. Pēdējā laikā (nu jau gan tas mazliet mazinās) visi kā aptrakuši ar krievu seriālu "Meistars un Margarita". Ak, jā, jā, Bulgakovs, ak, jā, jā, tik tuvu grāmatai. Grāmata, protams, izcila, tieši tāpēc seriāls un visa ap to saceltā ažiotāža mani mazliet ieinteresēja. Mēģināju pat viņu paskatīties un secināju - negribu bojāt filmu par "Meistaru un Margaritu" manā galvā. Nesaku, ka seriāls slikts, tik daudz nebiju spējīga noskatīties, lai izdarītu šādus secinājumus, vienkārši man nav vajadzīga nekāda šīs grāmatas ekranizācija. To lasot, es visu uztvēru „pa savam”, spēlējos ar tēliem „pa savam”, un viens cilvēciņš man piedāvā skatīties „pa viņam”, bet tas iedragā manu „pa savam”. Tā kā šoreiz atturēšos, atturēšos, jo man ar Bulgakovu patīk runāt privāti, bez starpniekiem.

3:19pm: Man ir grūtības ar patstāvību, jo nemitīgi tirda domas, ka vajag šo dzīvi izdzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk. Nepamet sajūta, ka labākais vēl tikai būs, tieši tāpēc būtu grūti apprecēties, jo tad jau labākais vīrietis būtu satikts, pārtraukt aktīvi mācīties, jau kuro reizi iestāstīt sev, ka Latvija ir brīnišķa zeme (ir, bet vai labākā?). Attīstība paredz transformācijas, bet pārāk daudz transformācijas neļauj apstāties pie būtiskā.

2:48pm: Solidarizējos ar visiem tiem, kuri brīvdienas pavada rakstot un jūtas savā tekstuālā ziņā laimīgi.

Vēl man ir tādi mazie prieciņi, kā uzlikt Print Preview un priecāties par lappušu daudzumu, jo līdz šim brīdim savā dzīvē nekad tik daudz vienota teksta vēl nebiju sastrādājusi.

8:37pm: Serialitāte
Pastaigājos, dīvaini palika, viena vieta, viens mežs, tik dažādi atmiņu uzplaiksnījumi: pirms divpadsmit gadiem spēlējām tur Kazakus un Razboiņikus, pirms astoņiem gājām pīpēt, pirms sešiem mans puisis man deklamēja tur dzeju, pirms trīs gadiem es viena naktī pastaigājos, pirms diviem es tur mīlējos ar savu toreizējo puisi, pirms gada liku kādam paziņam tur izģērbties, šodien es mežā pastaigājos ar suni.

1:28pm: Postmodernās mokas
Visu dzīvi es dzīvoju nemitīgās bailēs, bailēs "citēt", "atkārtoties", "nošpikot", es šīs dēvēju par "postmodernajām mokām". Es dzīvoju šajās mokās pat tad, kad neko nezināju par postmodernismu, par to, ka mūsdienās jau no šīs citēšanas nav iespējams izbēgt, mūsdienās, kad viss jau ir radīts. Tagad, kad reizi mūžā aizmirsu baidīties, kad biju pārliecināta par savas idejas varbūt ne gluži oriģinalitāti, bet vismaz ne špikošanu, man pārmet tieši šo aizgūšanu. Un es mokos, es turpinu mocīties, mēs neizbēgsim, bet laikmets cilvēku apzīmogo vēl spēcīgāk, ja viņš šo laikmetu pārāk labi apzinās.