creature's Journal

12:22am: par komisko
Es beidzot šodien sapratu, kāpēc man pēdējā laikā patīk krievi - viņi vienkārši ir smieklīgi, daudz smieklīgāki par latviešiem. Viņi atļaujas klaigāt, ņurdēt, burdēt un padarīt sevi muļķīgi, vārdu sakot viņi atļaujas vairāk dzīvot. Tas piesaista, pēdējā laikā man gribās kaut ko patiesi komisku, bet komisku krievu izpausmē (labākajā), ne amerikāņu, kaut arī izrādās, ka par amerikāņiem es arī māku šad tad pasmieties, piemēram, vakar smējos kā traka skatoties "Man On The Moon". Tomēr krievi, vot, vaļinki un vodka un tas komiskais dzīvīgums, tas ir ko vērts.

10:56pm: Manu smadzeņu lielā dzīve
Gribētos, lai kādreiz, kad esmu iesaistīta kādā projektā, varētu "atslēgt" smadzenes, jo tās visu laiku urdās un urdās, līdz beigās tām pielec. Tas man atgādina pamatskolu, kad cietos riekstus kontroldarbos izrisināju līdz ar zvanu, bet vakaros pildītā mājasdarba atrisinājums pie manis atnāca nākamajā rītā. Vispār dīvainas man tās smadzenes - domājas un domājas pašas un ne īsti pagulēt, ne īsti padzīvot. Vispār viņas ir vairāk apsēstas ar atrisinājumu nekā es pati, jo zina, labāk par mani, ka tas eksistē un, ka to var notvert. Jā, un, protams, viņas ir daudz neslinkākas, jo es jau tā kā gribu arī dzīvot, bet šīs tik urbjas visuma gudrībās.

5:17pm: Apziņas plūsma kino
Beidzot es šo to sapratu par savu kino (un arī literatūras) gaumi - man patīk (pa īstam patīk) filmas, kurās attēlota apziņas plūsma. Ja tā papildināta ar labu operatora darbu vispār burvīgi. Jā, un tieši tas Alana Renē "Pērn Marienbādē" ir līdzīgs Bergmaņa "Personai" un Poļanska "Riebums?"(Repulsion). Es gan pati neesmu tik gudra, lai to izfantizētu, vienkārši kāds cilvēks saukts par Haim Callev uzrakstījis grāmatiņu vārdā "The Streem of Consciousness in the films of Alain Resnais". Paldies viņam par to, tagad zināšu labāk kā paskaidrot savu viedokli. Jā, domāju, bet tā gaume un interese, īstā interese, to nevar iemācīt, to nevar paskaidrot, gribētos vēl parunāties ar cilvēkiem, kuriem interesē tieši šī apziņas plūsma, parasti tas tomēr ir kaut kas cits.

8:20pm: Sajutos nostaļģiska un tā romantiski netīra.

8:03pm: Par Rīgu
Netvorku tīkli un bruģis, pardīze apslēpētā. Nezinu, kā rīdzinieks var nemīlēt Rīgu, tik viegli smirdošu pēc Daugavas suņiem un bijušajiem mīļākajiem. Mūsu izsalkumu es vārgi plūcu, mūsu esošās piesmakušās vasaras un kādu dzīvokli Ģertrūdes ielā, no kura atvadoties saņemu rakstus par Alisi Brīnumzemē un skruļainiem matiem.

2:31pm: Monotonija
Man jau liekas, ka Poškus tomēr ir baigais malacis, neskatoties, ka bilde samērā tumša un tāda neizgaismota izskatās, aktieri uz goda un dinamika arī laba. Un galu galā vēl kas skaisti - drošākais veids kā panākt, lai vīrietis no tevis neaiziet ir viņam pateikt: "Ej tu dirst, sutlbais kretīn!"

3:25pm: par Bartu un par Nāvi
Lasu Rolāna Barta "Camera lucida, Piezīme par fotogrāfiju" un sajūsminos par autora apsēstību ar nāvi. Viņš runā par nāves saistību ar fotogrāfiju, tajā pašā laikā mēģinot novērst savu nāvi rakstot. Autors apgalvo, ka viņa vecāku mīlestība nomirs, jo pēc viņa nāves tai nebūs neviena dzīva liecinieka, tajā pašā laikā, pavēstot šo faktu grāmatā, mēģina saglabāt vecāku it kā eksistējošās jūtas. Apgalvojot, ka atmiņas (kā Prustam) ir saistītas ar mūžību, bet fotogrāfija ar nāvi, Barts raksta, bet nefotografē. Ļoti personiskajā esejā par fotogrāfiju viņš mēģina padarīt sevi nemirstīgu. Autors, kurš atļāvās pasludināt Autoru par mirušu (savā esejā "Autora Nāve") dara visu, lai izbēgtu no mirstības. Viņš vēlējās uzrakstīt īstu romānu (kā Prusts), bet nepaspēja (nomira). Man Barts ir joprojām dzīvs, īpaši savās attiecībās ar Nāvi.

1:35am: Par dzīvesbiedriem
It kā dzīvoju kopā ar kādu meiteni, bet liekas, ka ar datoru. Tas žvirgzt man ausīs un atņem miegu. Meitenes galva ir monitors un taustekļi ir klaviatūras poga, viņa knapi iet - vadiem apkārta un neļauj man gulēt. Meitene nav ļauna, tikai elektroniska. Atkal domāju par bēgšanu. Lūdzu savam ebreju draugam, lai atrod mums dzīvokli, tad viņš no Ļaunā kļūtu par Balto bruņinieku.

5:06pm: Man patīk krievi, jo viņi runājas, atbild, kad tiem paprasa par dzīvi, dažreiz pat visu dzīvesstāstu izstāsta. Pēdējā laikā esmu nonākusi tajā fāzē, kad man interesē dzīves, dažādas dzīves, vairāk gan proleteriāta, bet bija jāpaiet laikam, līdz tam nonāktu. No što žena uže vosem ļet mertva, a vi somnoj šampanskoje buģiķe?

1:11pm: Piedodiet, bet vīriešu kontrole ir vienkārši apburoša. Kāds paziņa par šo man pateica: "Ja skatīsies tādas filmas, es ar tevi nedraudzēšo." A es viņam par sabiedrības kritiku stāstīju, ehh, nu nedraudzēsies, nedraudzēsies, ko tur vairs ;)

9:07am: Nu man liekas, ka ir nopietni - mans brālis sajucis prātā, jo man uz spoguļgalda atstātas kaut kādas mistiskas vēstules no Jēzus, kurš sauc mani atpakaļ, visa māja pieblīvēta ar zīmītēm no Dieva ar savādiem pravietojumiem. Vispār jūtos kā tādā trako namā.

1:00pm: Ar jūtām ir tāpat kā ar bitēm, nekad nevar zināt, kad tev viņas uzbruks un kad tu paliksi par nekam nederīgu darbinieku vai saķersi smago slimību un skraidīsi apkārt kā ķerts, bēdzied dārgie pilsoņi, bēdziet, epidēmija briest!

10:46am: Mani shodien paarnjeema diivainas bailes, jo sapratu, ja vinjsh nomirtu, es to droshi vien taa arii nekad neuzzinaatu.

4:56pm: Izrādās ne es vienīgā ciešu
"Vientulība - viņu tā vienmēr gribās, viņas tā aizvien pietrūkst un viņas vienmēr ir par maz - patiesībā tā arī ir manas dzīves katastrofa." /Kira Muratova/

1:34am: Naktīs man bieži uzbrūk domas, visādi vārdi un idejas mani vajāt vajā, kamēr es mokot mokos un sīkās domiņas mani notiesā pusdienās. Izgrauzušas mani pilnīgi sausu tās iegriežas uzvaras dejā caur manam ķermenim, līdz galu beigās aizbēg – atstājušas mani nespēcīgu aizvilkties līdz kladei un pierakstīt viņu ģeniālās izvirtības.

1:51pm: Izklausās jau baigi tendenciozi, bet, manuprāt, viena no nožēlojamākajām lietām, ko cilvēks var darīt ir ieslēgt televizoru, lai nejustos vientuļš.

11:36pm: Var jau būt, ka es neko nejēdzu no mākslas, bet man liekas, ka Trīra "The Boss of All" ir riktīgs sūds. Nu var jau taisīt konceptuālas filmas, bet man šitas galīgi nestrādāja, bet liekas, ka tauta gavilē, nu ko, es labāk papriecājos par Kurismaki.

6:41pm: par drāmām
"Cik drāmas ir tavā dzīvē?" "Piecas", viņa atbildēja. "Un cik daudzas no tām tu atklātu?" "Divas." "Bet mūs jau vienmēr interesē tās pārējās trīs."

Pirms pāris gadiem es teicu: "Es aizeju, es tevi pametu". "Kas noticis? Dzīve palikusi pārlieku neinteresanta? Tev gribas drāmu?" Apdomājos un paliku. Uz neilgu laiku.

Arī es mokos, jaunība, man pārāk bieži pārmet jaunību. "Young Latvian girl, do you know who is Tolstoi?" "Yes." "You are smiling, the think I like about you is that you are always smiling." Drāma.

"Ja diviem cilvēkiem būs sekss, tad tas ir redzams, jau pirmajā sekundē".

Nekas, no katras drāmas iespējams izveidot komēdiju: "A little bit here, a little bit there". Tonalitāte un tas, ko raksta avīzēs.

3:25pm: Vims Venderss reiz esot teicis, ka Eiropas kino neskatās, jo visas filmas esot par lūzeriem, nu tādiem salauztiem cilvēkiem, par kādiem raksta Čehovs un kurus savā veidā var atrast katrā no mums. Nu ko mirušā Eiropā lūzeri ataino lūzerus, kamēr citi lūzeri dod priekšroku ASV megavaroņiem.

10:03am: Vispār poligāmija (ja runa ir par dzīvesvietu) ir tāda savāda un neērta padarīšana, nevaru izturēt, ka mantas sadalītas starp diviem dzīvokļiem, vienā pilsētā savāktas visas bikses, kamēr citā jāsalst, jo šajā krajā palikuši tikai svārki. Lielos vilcienos esmu par monogāmiju, kas mazliet jau velk uz kristīgajām fiškām: viens Dievs, viens mīļākais, vienas mājas. Tas tā, tīri ērtības labad.

8:47am: Vistrakākais dzīvē ir cimdi un zeķes, jo par diviem gandrīz identiskiem ir daudz grūtāk rūpēties nekā par vienu. Ja kādā dienā sapratīšu, ka manu māju neapdzīvo miluzms daudzums vienīgo zeķu un cimdu no pāra, es patiešām būšu mainījusies.

11:34am: Man patīk izvēlēties draudzēties ar visādiem analītiķiem-perfekcionistiem, fascinē, ja iesaku cilvēkam noskatīties aptuveni 50 filmas un viņš to arī dara, pie tam alfabētiskā secībā, fascinē, ja meitene joka pēc tiek nosaukta par mongolieti, bet viņa dodas mājās un sāk pētīt savus radu rakstus, beigās atklājot, ka tiešām šai attālas saites ar Mongoliju ir, fascinē, jo nekad neesmu uztvērusi dzīvi tik nopietni.

5:29pm: Nu ir tā, ka galīgi neesmu spējīga "stāvēt uz zemes", pēdējā laikā es regulāri apmaldos, ēdnīcā izgāzu paplāti ar ēdienu (trauki sašķīda, pati netīra), izgāzu piena paku virtuvē uz grīdas, kā arī iesprūdu tualetē. Nu tāda redz es esmu.

12:14pm: Nekad nedomāju, ka melnais režisors varētu uzņemt tik netipiski labu filmu par cilvēku seksualitāti, jūtos patīkami pārsteigta, pat brīžiem identificējos ar galveno varoni: "Es zinu, ka viņa man nemeloja, viņa nespētu melot pat ja gribētu, jo viņa aizvien ir tik vardarbīgi atklāta" - Spike Lee "She's Gotta Have It".

9:36pm: Nav jau brīnums, ka Igaunijā ir 4reiz vairāk HIV pozitīvu jauniešu kā Latvijā, jo viņiemn lielveikalos pie kasēm prezervatīvus nepārdod.