creature's Journal

Recent Entries

You are viewing 25 entries, 50 into the past.

2nd January 2008

1:12am: Tad, kad mani neinteresē tur visādas kaislības, paranojas un histērijas, mani interesē matemātiskas struktūras, modernisms un spēles.

31st December 2007

1:18am: Man sāp galva jau kādu 40to dienu. Kādi ieteikumi?

29th December 2007

9:04pm: Turpinot Kamī
"Jauns es prasīju no cilvēkiem vairāk, nekā viņi spēj dot, - pastāvīgu draudzību, mūžīgas emocijas.
Tagad es protu viņiem prasīt mazāk nekā viņi spēj dot, - kompāniju bez vārdiem. Un viņu emocijas, draudzības un cēlie žesti manās acīs saglabā to pilnīgā brīnuma vērtību - pilnīgu pateicības iespaidu.

Secinājums - esmu vēl jauna, bezgala jauna, bet mācos.

28th December 2007

9:54pm: "Tie, kuri mīl visas sievietes ir ceļā uz abstrakciju. Lai kā tas šķistu, viņi paceļās pār pasauli. Jo viņi novēršās no atsevišķa, parasta gadījuma. Vīrietis, kurš bēgtu no jebkuras domas un jebkuars abstrakcijas, patiesi izmisušais, ir vīrietis vienai sievietei. Aiz spītības viņš ir uzticīgs šai vienīgajai sejai, kas neapmierina visu." /A.Kamī/

Vispārnepieņemtos uzskatos vienmēr ir kaut kas dziļi pievilcīgs, mulsinošs un uzbudinošs vienlaicīgi. Es nedomāju, ka šajā dzīvē viss ir jāpamato, vai, ka jāmīl pārāk daudzi vīrieši un sievietes, bet ideja par spēlēšanos būtu jāizvērš. Galu beigās daudz tālāk par racionāliem pamatojumiem un slaistīšanos mīļāko gultās mēs netiksim. Ideālā gadījumā šīs spēles var apvienot.

24th December 2007

3:29pm: Ziemassvētku brīnums
Ceru, ka pēc gadiem pieciem mūsu skaistajā valstī cilvēki vairāk, dejos, smaidīs, pieskarsies viens otram un skaļi kliegs.

15th December 2007

8:53pm: Interesanti cik vienam cilvēkam var būt intereses, cik intereses var būt apkārtējiem, kur personiskās intereses krustojās ar sabiedrības interesēm, droši vien kādas konkrētas intereses dominē konkrētās vietās, vai tiešām tikai laika apstākļi?

11th November 2007

12:56am: Vecs ieraksts: "Šodien sapratu, ka mana tieksme pēc vientulības ir tik liela, ka pat iemīlos cilvēkos ar kuriem kopā esot jūtos vientuļa".
Biju aizmirsusi, bet patiesi, cik neiedomājami patiesi.

10th November 2007

1:06am: LOVE
Liekas, ka pašlaik diezgan labi saprotu, kā jutās Viktors Freibergs (liels Pītera Grīnveja fans), kad apgalvoja, ka tikšanās ar meistaru, viņa dzīvi nebūt neatviegloja. Es kaut ko līdzīgu izbaudīju ieraugot Deividu Linču, vai pareizāk sakot uzklausot viņa spriedelējumus 1200 cilvēku auditorijai par ieniršanu lielajā okeānā un mieru pasaulē. Ir jau modē mums karināt cilvēkiem birkas un Deivs manu dzīvīti un uztveri par pasauli toreiz (tāl tālajā 1996. gadā) diezgan neatgriezeniski iedragāja. Tagad viņš iedragāja to otrreiz, parādoties smaidīga amerikāņu sludinātāja formā. Es cienu, ļoti cienu, bet mūsu pēdējā tikšanās manu dzīvi nebūt neatviegloja meistar. Āmen.

3rd November 2007

11:24pm: bailes
Bailes no mušām, no nāves, no tā, ka smirdēsi un viņas tevi apēdīs, bailes, ka tava sieva mīlējās ar citu, bailes, ka netiksi ārā no šauras telpas, bailes, ka naktī tev aiz muguras iet izvarotājs-slepkava, bailes no žurkām, no glumā. Ik pa laikam skatos labas baiļu filmas, lai mazliet vairāk sajustu. Šodienas hits - Possession. Hičkokam neesot veicies jaunībā ar sievietēm, tāpēc viņu uzbudinājusi skaistu sieviešu mocīšana savās filmās. Man arī tas liekas pievilcīgi. Nedomāju, ka mākslinieki ir perversāki cilvēki par citiem, varbūt tikai mazliet atklātāki, tb. kailāki.
4:04pm: Gribās uz siltajām zemēm, gribās tur, kur var dejot un mīlēt vai vismaz iemīlēties. Ziemeļos ir ziemeļu aukstums un emociju vakums, ziemeļos ir ziemeļnieki un lietus un sjūta, ka pamazām saaudz ar katra paša atturību. Man aizvien ir patikuši vientuļnieki un tās bailes no pieskaršanās viņiem, no domas, ka būsi par daudz vai pārāk tuvu dienvidiem. Agrāk, lai sajustu man pietika ar klausīšanos, tagad man vajag arī pieskarties. Es mainos. Jo vairāk uz ziemeļiem, jo vairāk es alkstu pēc dienvidiem.

2nd November 2007

12:56pm: Par cikliskumu
Gaidu, gaidu novecošanas depresija, parasti tāda iestājās nedēļu pirms dzimšanas dienas, šogad kavējās.

16th August 2007

2:32pm: atskaite
Īsumā, mana dzīve ieņem sensacionālus apjomus: par mani raksta stāstus, man piedāvā kļūt par bērna māti, rīt es traukšos pāri okeānam uz zemi, kur viss ir liels. Nu burvīgi, bet vārda dienu šodien nesvinēšu, pakošu somas.

10th July 2007

1:26am: Pasaciņa par Boniju un Klaidu
30tie Teksasa, Bonija un Klaids devās savā ceļojumā, par to mums viss vairāk vai mazāk ir skaidrs, bet izrādās viņiem ir bijuši arī sekotāji. 69tajā Teksasā kāda naiva dāmīte Ila palīdzēja savam vīram Robčikam izkļūt no cietuma, lai kopīgi dotos nolaupīt savu mazo bērnu, kurš mazliet vieglprātīgajiem vecākiem bijis atņemts. Viņus vairākas stundas vajāja policijas karavāna, līdz beidzot Robčiks tika piebeigts, bet Ila uz laiciņu iesprostota un bēbīts palika pie citiem vecākiem. Viss jau būtu skaisti, bet man tikai interesē, cik gados Ilai mamma stāstīja pasaciņu par Boniju un Klaidu un viņu skaisto likteni.

7th July 2007

12:09am: Par sievietību
No teksta rodas teksts, no filmas – filma. Ir daži rakstnieki, kuru darbu iespaidā man palielinās vēlme komunicēt ar viņu radīto, atbildēt viņu tekstam ar savu. Mazliet biežāk tās tomēr ir sievietes, no latviešiem pagaidām gan tikai Inga Ābele.

Sievietes mākslinieces aizvien domā par savu sievietību daudz vairāk kā vīrieši par savu vīrietību, arī apkārtējie viņu dzimuma statusam mēdz piešķirt papildus nozīmi. Ir grūti tikt pāri vīriešu normai, kad tas notiks, zudīs feminisms.

Sievietēm jājūt mazāk un sievietes nejūtot iekāri, viņas netieši aizvien domājot par bērnu tur klēpī, pat ja tas vēl nav kļuvis aktuāls. Sievietēm, kuras atļaujās par to aizmirst, tiek piedēvēts jēdziens maucība. Gribētos, lai neviens neaizmirstu, ka pat sievietes mēdz iekārot, lai cik neticami tas neizklausītos – pat kreizī neracionāli.

Būt radošai sievietei vēl joprojām mazliet nozīmē būt par misionāri. Latvijā gan viss aizvien spējot būt savādāk, mēs dzīvojam tādā kā sava veida Fellini sieviešu pilsētā.

6th July 2007

11:41pm: Pirkt
I paint because I like to be bought and sold.
/Marlene Dumas/

Viņu nopirkt mani pamudināja Ariels, nācām tiešā gaitā no pludmales, kurā biju viņam apakšbiksēs sametusi smiltis. Stāvējām galerijā, es ilgi šķirstīju, ilgi viņu vēroju. Viņš teica pērc. Es teicu dārgi. Viņš teica pērc. Es teicu ejam. Aizgājām. Es teicu, pagaidi, gribu pirkt.

5th July 2007

6:19pm: Ilgas
Vistuvāk mīlas sakaram viennozīmīgi stāv ceļošana. Kad staigāju pa nepazīstamu teritoriju es reibstu, iemīlos, iekāroju. Kad fotografēju konkrētu vietu es palieku par to, saplūstu vienotā veselumā, aizmirstot par sevis kā atsevišķa indivīda eksistenci. Kad rakstu par šo teritoriju es risinu attiecības ar to, atzīstos, ilgojos. Ceļā sastaptie cilvēki nekad nav atdalāmi no paša ceļa, neviena rindkopa nav atdalāma no grēku izsūdzēšanas un auditorija, katrs bildes skatītājs, katrs viena vārda lasītājs aizvien būs malā atstāts, mazliet neķītrs lūriķis. Visa socializācija ir saistīta ar vienu vienīgu lūrēšanu.

25th June 2007

1:47am: Bildē viņš kliedz, ja spētu atcerēties, kāpēc, viņš kliedza, tā bija improvizācija, vai dēļ lietus, vai viņš jau bija sācis izģērbties un kad nokrita mans fotoaparāts, vai tas bija pēc mūsu pirmā strīda vai pirms. Atmiņas ir tik mainīgas, bet attēli ir pliki, vieni, jo mēs laika gaitā aizmirstam par kontekstu.

24th June 2007

4:46pm: Aktuālie vārdi
Eskimosiem esot sešpadsmit vai cik tur tie vārdi, kuri apzīmē dažāda veida sniegu, es varētu izdomāt vismaz 6 veidu nosaukumus dažādām galvas sāpēm.

21st June 2007

12:19pm: Ar šo laikam atšķiras vīrieši no sievietēm.

„You say you love me, but you don’t think of me as someone special. I hardly love you any more, but I still thik you’re someone special”.

19th June 2007

4:31pm: Iespējams, ka 80tajos es iziet ielās, tagad es vienkārši ierēcu.

13th June 2007

11:43pm: Man reiz bija draugs, kurš pasteidzās mani informēt par visu slavenu cilvēku nāvēm. Dažkārt, ja persona bija īpaši nozīmīga viņš mēdza par viņiem arī sērot. Dažreiz mēs ieturējām klusuma brīžus kopā, dažkārt es sāku lasīt par šo personu. Nu tāds bija mans draugs. Tagad man ir kāds draugs, kurš mēdz sērot tāpat un mēdz darīt to bieži. Nekad jau īsti nezinu, ko pateikt, ne vienam, ne otram. Dažreiz arī man ir bēdīgi.

13th April 2007

11:24pm: Ja skūpsti mani, tad tikai latviski.
10:32pm: Bērnībā (kopš piecu gadu vecuma) gāju uz daudz, daudz filmām, bet tās man neeksistēja kā iekāres objekts. Iekāres objekts man bija pašas sapņi. Kino kā autonoma pasaule man sākas ar Linču, jo viņš piedāvāja slimus sapņus, pēc tam pārgāju uz Godāru, jo viņa filmas bija aizvien vardarbīgi literāras. Liekas Godāra laikā es beidzu tikai sapņot un aptvēru, ka pasaulē var arī sapņus īstenot. Tagad esmu pārgājusi uz Muratovu, jo viņa piedāvā slimu dzīvi. Visdīvainākais, ka esmu palikusi sasodīti liriska pat sapņos, kaut arī tagad mani interesē arī sarkasms un smiekli.

20th March 2007

10:08pm: Dažreiz esmu baigi riebīgā, piemēram, ja man piesienas kāds ar kuru nevēlos runāties, tad varu sākt viņam stāstīt kaut ko pilnīgi absurdu par sevi un skatos uz reakciju. Nesen runāju ar kādu meiteni, mums bija interesanta saruna, bet piesējās viens puisis un negāja prom. Tad es viņam pajautāju: „A kāpēc tu vispār dzīvo? Tu negribi sevi vienkārši nogalināt?”

17th March 2007

11:38am: Par mākslinieka uzticību
Manuprāt, viens no smagākiem priekšnoteikumiem, lai kļūtu par mākslinieku ir naivā spēja uzticēties auditorijai, jo pat stāsti, kuri nav par mums tāpat vienmēr spoguļo mūs. Tieši tāpēc es ļoti cienu Žana Kokto filmu „Orfeja Testaments”, kurā pats autors atļāvās parādīties kameras priekšā un izspēlēt konfliktu ar savu iepriekšējo filmu varoņiem. Šis mazliet pārspīlētais inscenējums labi portretēja mākslinieka drāmu (gan ar sevis radītajiem tēliem, gan ar auditoriju). Autors pavisam noteikti ir kails publikas priekšā, viņš izģērbjas un kliedz: „Dieviniet mani, vai nīstiet, skūpstiet manas kājas, apmētājiet ar tomātiem, te nu es esmu tieši tik neķītrs, samaitāts, pretīgs, naivs un muļķīgs kā jūs mani redzat”. Autors arī vienmēr saskaras ar virkni pārpratumu, nepareizu interpretāciju, utt., bet tāds ir viņa liktenis – dzemdēt bērnu un pēc tam atdot to pūlim aptaustīt, samīļot, saplosīt, apžļembāt, izdrāzt visos iespējamos veidos. Un autori uzticas, uztic auditorijai savu lolojumu, kuram nu jādzīvo pašam sava dzīve, bet kurš vienmēr būs daļa no viņa, nu gluži kā mūsu bērni.
Powered by Sviesta Ciba