Par mākslinieka uzticību
Manuprāt, viens no smagākiem priekšnoteikumiem, lai kļūtu par mākslinieku ir naivā spēja uzticēties auditorijai, jo pat stāsti, kuri nav par mums tāpat vienmēr spoguļo mūs. Tieši tāpēc es ļoti cienu Žana Kokto filmu „Orfeja Testaments”, kurā pats autors atļāvās parādīties kameras priekšā un izspēlēt konfliktu ar savu iepriekšējo filmu varoņiem. Šis mazliet pārspīlētais inscenējums labi portretēja mākslinieka drāmu (gan ar sevis radītajiem tēliem, gan ar auditoriju). Autors pavisam noteikti ir kails publikas priekšā, viņš izģērbjas un kliedz: „Dieviniet mani, vai nīstiet, skūpstiet manas kājas, apmētājiet ar tomātiem, te nu es esmu tieši tik neķītrs, samaitāts, pretīgs, naivs un muļķīgs kā jūs mani redzat”. Autors arī vienmēr saskaras ar virkni pārpratumu, nepareizu interpretāciju, utt., bet tāds ir viņa liktenis – dzemdēt bērnu un pēc tam atdot to pūlim aptaustīt, samīļot, saplosīt, apžļembāt, izdrāzt visos iespējamos veidos. Un autori uzticas, uztic auditorijai savu lolojumu, kuram nu jādzīvo pašam sava dzīve, bet kurš vienmēr būs daļa no viņa, nu gluži kā mūsu bērni.