Bērnībā (kopš piecu gadu vecuma) gāju uz daudz, daudz filmām, bet tās man neeksistēja kā iekāres objekts. Iekāres objekts man bija pašas sapņi. Kino kā autonoma pasaule man sākas ar Linču, jo viņš piedāvāja slimus sapņus, pēc tam pārgāju uz Godāru, jo viņa filmas bija aizvien vardarbīgi literāras. Liekas Godāra laikā es beidzu tikai sapņot un aptvēru, ka pasaulē var arī sapņus īstenot. Tagad esmu pārgājusi uz Muratovu, jo viņa piedāvā slimu dzīvi. Visdīvainākais, ka esmu palikusi sasodīti liriska pat sapņos, kaut arī tagad mani interesē arī sarkasms un smiekli.