Manu smadzeņu lielā dzīve
Gribētos, lai kādreiz, kad esmu iesaistīta kādā projektā, varētu "atslēgt" smadzenes, jo tās visu laiku urdās un urdās, līdz beigās tām pielec. Tas man atgādina pamatskolu, kad cietos riekstus kontroldarbos izrisināju līdz ar zvanu, bet vakaros pildītā mājasdarba atrisinājums pie manis atnāca nākamajā rītā. Vispār dīvainas man tās smadzenes - domājas un domājas pašas un ne īsti pagulēt, ne īsti padzīvot. Vispār viņas ir vairāk apsēstas ar atrisinājumu nekā es pati, jo zina, labāk par mani, ka tas eksistē un, ka to var notvert. Jā, un, protams, viņas ir daudz neslinkākas, jo es jau tā kā gribu arī dzīvot, bet šīs tik urbjas visuma gudrībās.