Sievietes mani fascinē galvenokārt kā tēli, man patīk visas tās prostitūtas, oficiantes, vieglprātīgās pavedinātājas, kuras masveidā tiražētas dažādos stāstos, patīk arī stiprās un iznīcinošās, mazāk mātišķās, iespējams tāpēc, ka tās pārsvarā tiek saistītas ar veselo saprātu, bet gandrīz nekad ar kaislību. Interesanti, jo bērns taču ieņemts kaislē, bet mātei tiek uzkrauta zināma deva garlaicības. Radījusi bērnu tā tiek iedzīta rūpēs. Bērns un atbildība, bet atbildībai nepiestāv vieglprātība. Nezinu, vai visai šai kauzulo stereotipu ķēdei ir kāda saistība ar reālo dzīvi, laušanas paradumiem un tiem tēliem, kurus aizvien nēsājam sevī, bet mātes fascinē mazāk, iespējams, ka tās labu daļu pievilcības atdevušas bērniem, tiem, kuri blēņojās.