Man ir grūtības ar patstāvību, jo nemitīgi tirda domas, ka vajag šo dzīvi izdzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk. Nepamet sajūta, ka labākais vēl tikai būs, tieši tāpēc būtu grūti apprecēties, jo tad jau labākais vīrietis būtu satikts, pārtraukt aktīvi mācīties, jau kuro reizi iestāstīt sev, ka Latvija ir brīnišķa zeme (ir, bet vai labākā?). Attīstība paredz transformācijas, bet pārāk daudz transformācijas neļauj apstāties pie būtiskā.