creature's Journal

10:08pm: Pavadīju dažas dienas laukos pie vectēva māsas, kura kara un pēckara laikā aktīvi piedalījusies cīņās par Latvijas brīvību. Toreiz bija iespējamas īstas un cēlas jūtas gan pret valsti, gan vienam pret otru. Visa mūsu pašreizējā eksistence un arī savstarpējās attiecības balstās uz tirgus regulētām un komforta kultivētām viltus drāmām. Lielo naratīvu neiespējamība ietver arī lielās mīlestības neiespējamību, kas principā ir tikai kārtējais stāsts par kaut ko, bet postmodernisms ar savu sadrumstalotību atņēmis cilvēkam pat to naivo spēju ticēt pašu radītām un mazdārziņā izaudzētām jūtām.

8:12am: Savējie sapratīs
Man ir jauns elks Zbigniew Rybczynski. Viņš formu (kino valodu) ir izkopis līdz tādam niansēm, ka savas filmas burtiski izdejo. Kā gandrīz vai obligāto literatūru visiem varētu ieteikt Tango, bet īpašiem estētiem The Orchestra, šo filmu skatoties sajutos tā, kā lasot Flena O'Braiena "Trešo Policistu".

12:19am: Vakar pirms aizmigšanas aitiņas franču valodā skaitīju, palīdzēja, šodien eksāmenā vajadzēja skaitļus zināt, pie tam izvilku tieši to tēmu, kuru man likās, ka izvilkšu, draudzene vispār izvilka vienīgo tēmu, kuru zināja, jāsāk pārdomāt, vai tiešām es ticu vienīgi nejaušībai. Nevaru pārstāt domāt franciski, pie tam tās franču aitas ir riktīgi dīvainas, viņas nevis monotoni kustās, bet skrien pa divām, tad uz naggaliem tekelē, tad krīt ar lielu švunku.

9:26pm: Es un Latvija
Spāņu draugs atrakstīja vēstuli un prasīja, vai es joprojām esmu tik pat dzīvespriecīga, traka un nevaldāma. Es sapratu, ka nē, neesmu viss, un iemesls tam ir tas, ka latvieši nav tādi kā spāņi un argentīnieši, un es nevaru justies ar viņiem tik brīvi. Tad domāju par to, ka Latvija mani ierobežo, man liekas, ka jau tagad uz mani daudzi skatās, kā mazliet jukušu, bet tur mēs trīs bijām vispār traki. Tas bija pilnīgi brīnumaini, kā satikās trīs cilvēki no trīs dažādām valstīm, viens otru saprata un uzvedās kā nevaldāmi bērni, laikam jau pilnīgi traki, bet tas laiks bija burvīgs. Man latvieši patīk, bet es nejūtos ar viņiem īsti brīvi, nezinu, iespējams kaut kur dziļi, dziļi laikam esmu no dienvidiem.

3:52pm: Fotogrāfija (feminisms te ir sekundārs, bet bildes!)
Your art is basically socially engaged...

It is very political. First, it is about gender politics. It is about what it is to be male, what it is to be female, what are gender roles... Especially The Ballad of Sexual Dependency is very much about gender politics, before there was such a word, before they taught it at the university. A friend of mine said I was born with a feminist heart. I decided at the age of five that there was nothing my brothers can do and I cannot do. I grew up that way. It was not like an act of decision that I was going to make a piece about gender politics. I made this slideshow about my life, about my past life. Later, I realized how political it was. It is structured this way so it talks about different couples, happy couples. For me, the major meaning of the slideshow is how you can become sexually addicted to somebody and that has absolutely nothing in common with love. It is about violence, about being in a category of men and women. It is constructed so that you see all different roles of women, then of children, the way children are brought up, and these roles, and then men, then it shows a lot of violence. That kind of violence the men play with. It goes to clubs, bars, it goes to prostitution as one of the options for women - prostitution or marriage. Then it goes back to the social scene, to married and re-married couples, couples having sex, it ends with twin graves.
Nan Goldin

2:02am: Patiesībā ekshibicionisti man patīk un interesē, es vēl neesmu nonākusi līdz tādai stadijai, kad būtu gatava savus kailos pašportretus izstādīt plašai publikai, bet pašlaik man liekas, ka kaut kad līdz tādam stāvoklim nonākšu, jo galu galā esmu tikai šā laika produkts.

10:43am: Fotogrāfija un panika
"The story about how I became a photographer has to do with my feelings of panic. One day, when I was 7.1 suddenly felt that everyone was about to die, that some inevitable catastrophe was about to occur. I did not know how to get rid of my fear. I suddenly started running up the street. Finally, when I was totally exhausted, this panic came to me, I no longer started running. I started loading film into my camera..." /Boris Mikhailov/
Boris Mikhailov

4:09pm: Fotogrāfija
Manās bildēs parādās jaunas, līdz šim nebijušas, noskaņas. Agrāk visas manas bildes bija pozitīvi izjustas un diezgan dzīvespriecīgas, bet jaunākajās (pēdējo divu nedēļu bildēs) es pamanu drāmu. Protams, ir pavisam citi apstākļi, agrāk es pārsvarā bildēju ceļojumos, vasarās, bet tagad es bildēju savā istabā un ir rudens. Dīvaini skatīties uz savām fotogrāfijām un just, ka viņas kliedz, kaut arī bilžu uzņemšanas brīdī es jutos labi. Pašai tās bildes patīk, bet arī baida. Pilnīgi cits rokraksts, pilnīgi cita gramatika.

10:32am: Pat nezināju, ka ārprātīgi nepareizā angļu valodā uzrakstīts teksts var būt tik pievilcīgs, laikam tiešām svarīgs ir vienīgi rakstītājs un mīļš rakstītājs, kurš pārvalda slikti angļu valodu, Tev kļūst jo mīļāks tieši šī trūkuma dēļ. Līdz ar to arī nepareiza angļu valoda kļūst jo mīļa. Galvenais tagad neiemīlēties tajā rakstīšanas stilā galīgi un pašai nesākt rakstīt tik nepareizi.

Ir tik dīvaini lasīt vēstuli un redzēt, kā tā ir rakstīta, redzēt to, kā viņš pie sevis smejas un kā atvainojas, redzēt kā viņš teksta laikā domā par manu reakciju un atceras manu smaidu. Tas viss ir tik reāli, es patiešām jūtu, ka zinu, kā tas viss notika.

11:38pm: Kinematogrāfiskas izvirtības
Beidzot noskatījos Paris,Texas . Brīnumaini! Tad domāju par prostitūtām, par režisoru apsēstību ar prostitūtām (gan Godārs, gan Felini likuši savām sievām tēlot prostitūtas), par vīriešu apsēstību ar prostitūtu tēliem un par sieviešu apsēstību (labi, pašlaik gan vairāk domāju savu apsēstību) būt par prostitūtu tēliem. Tas ir tāds kinematogrāfisks sapnis, kam nav nekāda sakara ar realitāti, bet viņš kaut kur dziļi, dziļi un jau ļoti sen pastāv. Es vienmēr esmu vēlējusies notēlot prostitūtu. Tā kā filmās: skaistu, pazudušu sievieti, kura vienmēr satiek kādu uz kuru liek lielas cerības, bet šīs cerības nekad neattaisnojās. Varbūt tas mūsos kaut kur dziļi, dziļi ir - vīrieši vēlas sev prostitūtas, bet sievietes vēlas būt prostitūtas, tikai sapņos, tikai lomā. Laikam.

8:00pm: Kā man patīk tas dramatisms, ko dzīve pati izspēlē. Kā viens iet prom, otrs nāk. Viņi sastopas kāpņu telpā tieši pie durvīm, mazliet neveikli sasveicinās, abi nezina, vai iet tālāk, vai tomēr parunāties. Trešā persona skatās grīdā un padara situāciju vēl saspringtāku. Ja tas būtu parādīts kādā filmā, es droši vien padomātu, ka galīgi banāli un - dzīvē taču tā nenotiek. Bet notiek, viss ir izrēķināts tieši pa sekundēm.

10:43pm: Mistika
Puisis draugos atraksta
- Ar ko nodarbojies?
Es: Neko īpašu, dzeru tēju.
- Kādu?
Es: Zaļo

Ieeju pēc aptuveni stundas draugos skatos tas pats puisis
- Ar ko nodarbojies?

Pie sevis ierēcu "He, hē, laikam prasa tā visām meitenēm, bet pats neatceras", meklēju savu atbildi izsūtītajās vēstulēs. Nav. Meklēja viņa pirmo vēstuli saņemtajās vēstulēs. Nav. Vēstules nedzēšu ārā. Nevar būt, ka man ir paredzēšanas spējas, dators vienkārši spēlējās. Jautri, bet man ir bail.

10:09pm: Novērošana
Visu redzošo Dieva aci (par ko cilvēki tik ļoti uztraucās Viduslaikos) ir nomainījušas visuresošās kameras un caurspīdīgais internets, cik vienkārši, cik tipiski, Lielais Brālis skatās, tu nekad nezini no kurienes, tu nekad nezini kad, vien dzīvo nemitīgās bailēs, bailēs par kontroli.

11:23am: Sen nebija bijis, ka sapņi jūk ar realitāti, bet šodien es vienam cilvēkam paprasīju: "Kā, vai tad tu jau esi vesela?" Beigās izrādījās, ka saslimusi viņa bija tikai manos sapņos.

8:27pm: Kaut kā dīvaini, bet sanāk kontaktēties tikai ar cilvēkiem, kuri man patīk. Pārējo eksistenci jau kādu gadu veiksmīgi esmu ignorējusi, laikam tāpēc man tāds naivs priekšstats, ka cilvēki ir labi.

2:22pm: A dažas lietas atklāj no jauna, šodien ēdu ķiršu kompotu un ievēroju daudzas mazas čirkainas galviņas skatāmies man pretī, sasmējos un sāku ēst ķiršus ar rokām, beigās vēl notizlojos un aplēju galdu un grīdu. Ņam!

10:18pm: Agrāk šī bija sieviešu māja ar vienu vīrieti, tagad man liekas, ka ar visiem brāļa draugiem un meistariem šī pamazām kļūst par vīriešu māju ar vienu sievieti.

1:59pm: Pareizi ir, visiem sliktajiem produktiem vajag saskrūvēt cenas. Kopš dzīvoju bez mammas kafiju vairāk nedzeru, man liekas, ka viņa pārāk dārga, cigaretes vispār varētu maksāt kādi Ls 10 paciņa. Kaut arī pēdējo reizi viņas pirku pirms kādiem 2 gadiem, tomēr esmu dažas reizes nogrēkojusies un citus paputinājusi, ja dārgāk maksātu, iespējams sirdsapziņas pārmetumi būtu lielāki. Paliek alkohols...hmmm... varbūt, ja šī izprieca maksātu vairāk varētu pāriet no lietošanas 1 reiz 2 nedēļās uz 1 reiz mēnesī teiksim un pamzām varbūt nelietotu vispār (tas jau atkarīgs no tā cik dārgāks viņš paliktu).

9:54pm: Par Feminismu
Mani tomēr kaitina, ka Latvijā vārds „feminisms” nereti tiek uztverts gandrīz vai par tādu kā lamu vārdu. Neuzskatu sevi par kaut kādu radikālo feministi, bet man liekas, ka cilvēkiem (gan vīriešiem, gan sievietēm) būtu jāizprot, ka bez feminisma sievietēm nebūtu ne tiesības uz izglītību (Senajā Grieķijā, piemēram, sievietēm, kuras vēlējās izglītoties bija jākļūst par tādām kā prostitūtām), ne vēlēšanu tiesības, ne vienādas tiesības darbā (arī pašlaik, starp citu, vīriešiem nereti par to pašu darbu maksā vairāk). Protams, mani arī kaitina daudzas viņu radikālās izpausmes (feminismam ir ļoti daudz dažādu paveidu un atzaru), bet tāpēc nevajag jau nonicināt visu šo kustību kā tādu. Pie tam feminisms nemaz neietver obligātu atsacīšanos no sievišķības vai kaut ko tamlīdzīgu.

8:27pm: Ak feministes :)
"Cilvēks starp pērtiķiem ir unikāls, jo audzē garu bārdu, un, pateicoties tam, viņam piemīt pārāks intelekts."
Komentārs - tikai vīrietis šo teikumu var aplūkot ar pārliecību, ka tā saucamā "dabiskā dzimte" ir dabiska.
/Kamerona Debora "Kļūdainas dihotomijas: gramatika un dzimumu polaritāte"/.

4:52pm: Principā mēs varētu uzskatīt mākslinieku par tādu kā kropli, kurš pastiprināti jūt, pie tam nav pat spējīgs šo savu jušanu paturēt pie sevis, bet izliek to publiskai apskatei un atļauj auditorijai ar kailām rokām rakņāties un ķidāties pa savu dezorientēto projekciju. Skatītājs arī, protams, ir pilnīgs deģenerāts, jo viņam patīk uz šo kroplību skatīties un tīksmināties par to.

4:34pm: Tomēr smieklīgi novērot, kā alkohols cilvēkus atsvabina no superego, to pašu, protams, dara arī internets un fiktīvā anonimitātes sajūta. Kādu dienu varētu palaist visus vājprātīgos un nepareizos ielās kailus ar skaistiem melniem rāmīšiem uz acīm. Jau atkal Show Time.

10:19pm: A man ir jauna gulta - divguļamā ;)))

11:43pm: Pēc definīcijas sanāk, ka pašlaik es dzīvoju komūnā, dīvaini, nezināju, ka divi cilvēki var veidot komūnu.

7:41pm: Uzdāviniet man mazliet brīva laika un tad nāciet ciemos!