Principā mēs varētu uzskatīt mākslinieku par tādu kā kropli, kurš pastiprināti jūt, pie tam nav pat spējīgs šo savu jušanu paturēt pie sevis, bet izliek to publiskai apskatei un atļauj auditorijai ar kailām rokām rakņāties un ķidāties pa savu dezorientēto projekciju. Skatītājs arī, protams, ir pilnīgs deģenerāts, jo viņam patīk uz šo kroplību skatīties un tīksmināties par to.