Par Hičkoku un Godāru
Kinomīļu vidē ir modē Hičkoks, viņš vienkārši patīk visiem un viņu novērtē gandrīz visi, kuri pastiprināti interesējas par kino, vienīgi feministes onku necieš, jo režisors priekšroku deva samērā tradicionālam dzimumu lomu sadalījumam un aizrāvās ar klasisko blondīņu tēliem. Man liekas, ka Hičkoks ir ģēnijs, bet es viņu nekad līdz galam neesmu izjutusi, kā, piemēram, izjūtu Godāru (par kuru nevalda tik liela vienprātība). Es ar baudu klausos viņa intelektuālajos (vai pseidointelektuālajos?) dialogos, es izjūtu saraustītību, fragmentāciju, sievietes prostitūtas, daudzās ainavas ar balsīm pa virsu, spriešanu par dzīves jēgu, atsauces uz kino, skaistus fonus, to, ka viņš nekad līdz galam "neievelk", viņš vienmēr skatītājam atgādina, ka rāda tikai filmu, tikai filmu. Īstenībā Godāra skatīšanās drīzāk līdzinās lasīšanai, jo viņa filmas neizraisa tik stipru realitātes efektu kā citu režisoru darbi, līdz ar to ir brīvākas interpretācijai.